Toreiz, kad vēl biju bērns apmēram jūsu vecumā -, vecās dzirnavas bija varena celtne. Sarkani krāsoto lubiņu jumts jau pa gabalu bija redzams gan nācējiem, gan braucējiem, kuri graudu maisus veda uz dzirnavām, lai tie pārtaptu par smaržīgiem, smalkiem miltiem, putraimiem vai rupja maluma lopbarību atkarībā no tā, ko vēlējās saimnieks. Dzirnavās saimniekoja mans tēvs liela auguma vīrs ar bargu seju, bet labu sirdi un neparasti mīļām un siltām rokām. Vismaz tādas tās bija, kad darbdienu steigā viņš mani samīļoja un apvaicājās, kas jauns. Māte bija pilsētniece un pūrā saņēma lielas, melnas klavieres, pie kurām mēdza piesēst īsajos atelpas brīžos, kādi tik reti ir lielas lauku sētas saimniecei. Māte mācīja spēlēt arī mani, un jāsaka, ka biju centīgs un atsaucīgs skolnieks. Man patika mūzika.
Lielais ūdensrats griezās ik dienu, skaitīdams manas bērnības gadus, un šķita, ka nekas nevar tos aptumšot. Arī bargie kara gadi pasaudzēja gan dzirnavas, gan mūs. Kādā saulainā vasaras rītā, paņēmis makšķeri, devos uz upi. Bija vasaras vidus, ūdens līmenis krietni vien zemāks nekā parasti. Es izvēlējos taisnāko ceļu cauri tunelim, kas novadīja lieko ūdeni tad, kad tā bija par daudz: pavasaros un pēc rudens lietavām. Tuneļa galā izbrīnījos, nedzirdēdams ierasto ūdenskrituma troksni, taču tūdaļ sajutu neparastu vieglumu it kā kājas atrautos no zemes. Un vēl pārsteigts pamanīju…
- Kāpnes, nenocietās Bens.
- Jā, dēls, kāpnes, klātas ar tādu kā dūmakas kārtu; tās veda augšup. Nolicis makšķeri un sarakto tārpu bundžu, es nolēmu tikt skaidrībā. Tā nu nonācu turpat, kur jūs pamestajā kapličā. Bija diena, skaidri redzēju pilsētas panorāmu lejā un lielo, baznīcai līdzīgo ēku kalna galā. Baltās ēkas durvis atdarījās, un pa tām iznāca liels, sirms vīrs. Es nobijos un iebēgu atpakaļ kapličā, lai dotos pa kāpnēm lejā.
- Un tās bija pazudušas, atkal iestarpināja Bens.
- Jā, tieši tā. Tādu noraudājušos un nelaimīgu mani atrada dīvainais vīrs. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka viņš kļuva par manu audžutēvu un skolotāju. Un tikai viņam esmu pateicīgs par to, ka pēc viņa nāves es ieņēmu viņa vietu un mantoju amatu.
- Ja atļauts vaicāt, kāda vieta un kāds amats? -
Betija ar savu jautājumu aizsteidzās brālim priekšā.
- Seit ir kosmiskās navigācijas stacija, un es esmu kosmiskās bākas uzraugs.
- Oo! abiem bērniem neviļus izlauzās izbrīna sauciens. Tātad šeit ir augsti attīstīta tehnoloģija!
- Šeit daudz kas ir, bet arī daudz kā nav no tās pasaules, pie kuras piederat jūs. Un to nevar atsvērt pat ne kosmiskā tehnoloģija. Kad mans audžutēvs bija pavisam vecs, varēju viņu aizvietot. To atzina arī komisija, kas apstiprināja mani par kosmiskās bākas uzraugu.
- Sakiet, lūdzu: jūs teicāt, ka esat pabijuši tur… Kāpēc to darījāt?
- Es pacietīgi sagaidīju tādu reizi, un tāda diena pienāca. Ar strauji pukstošu sirdi pa atvērtās ejas kāpnēm devos uz leju; toreiz domāju, ka uz mājām. Nokāpu pa kāpnēm un nokļuvu pazīstamajā tunelī. Tas bija slapjš pēc nesenajiem pavasara plūdiem. Laipodams starp ūdens lāmām, uzmanīgi tuvojos dzirnavām, labi saprazdams, kādu pārsteigumu mana pēkšņā parādīšanās sagādās tuviniekiem. Mājas pagalmā ieraudzīju kravas automašīnu, ap kuru rosījās karavīri. Kā jau kara laika bērns, es biju mācīts bez sevišķas vajadzības karavīriem netuvoties, tādēļ apgāju lielo dzirnavu ēku no otras puses un pa atvērtu logu iekļuvu viesistabā. Tur vienā stūrī bija novietotas mīļās, melnās klavieres. Piegāju pie tām un, paņēmis rokās nošu burtnīcu, sāku to šķirstīt. Durvis uz blakusistabu bija puspievērtas, un es ieraudzīju māti.
Nedaudz tālāk stāvēja tēvs ar nezin kāpēc paceltām rokām. Tikai pēc tam pamanīju divus zaldātus ar revolvera maksti pie jostas. Nākamajā brīdī māte pagriezās pret mani, viņas seja šausmās un izbrīnā pārmainījās, tad viņa lēnām noslīga uz grīdas, laikam zaudēja samaņu. Tajā mirklī mani ieraudzīja tēvs.
Dēliņ, tu esi dzīvs, sadzirdēju tēva balsi. Tad viņš iekliedzās skaļi un pavēloši: Bēdz! Dēliņ, bēdz! Glābies!
Aiz pievērtajām durvīm abi zaldāti mani vēl nebija ieraudzījuši, un es metos prom izlēcu pa logu. Ripodams lejā pa nogāzi uz upes pusi, izdzirdēju smagus soļus un svešā valodā pavēli apstāties. Bet es jau biju upes tunelī un domāju tikai par vienu: vai mani gaida kāpnes un brīvība vai akmens siena un gūsts. Kāpnes bija. Šķita, ka tās ietinušās vēl lielākā miglā. Es burtiski uzlidoju pa tām un pēc mirkļa atrados vecajā kapličā. Tad, kad atskatījos, aiz manis bija akmens siena. Tikai tad atjēdzos, ka man rokā joprojām ir nošu burtnīca pēdējais sveiciens no tēva mājām. Es biju brīvs. Un tikai daudz, daudz vēlāk sapratu, ka baiso gūstu nomainījis cits vēl nežēlīgāks.
* * *
