Vecās baznīcas noslēpums полностью

Vecais vīrs un bērni trijatā atkal sēdēja pie galda, un vīrs grasījās novietot galda vidū vakar redzēto kris­tālu. Naktī bērni bija gulējuši mierīgi. Tiesa gan, Bens reiz bija pamodies no neskaidrām skaņām, kas nāca no blakusistabas, kur gulēja sirmais vīrs. Klusiņām piecēlies, Bens bija gājis pie pievērtajām durvīm un ieraudzījis veco vīru. Pielicis ausi pavisam tuvu Betijas atskaņotājam, viņš klausījās mūziku; pār vaigiem ritēja asaras. Bens nolēma to nevienam nestāstīt.

-   Visos laikos ir bijis tā: pienāk brīdist kad cilvēks, pacēlis acis pret zvaigžņotajām debesīm, uzdod pašus svarīgākos jautājumus. Kas es esmu? Kas ir bezga­lība, un, visbeidzot, vai Visumā ir vēl citas saprātīgas būtnes? Cilvēks jūtas vientuļš, sirmgalvis prātoja.

-   Kaut kas līdzīgs notiek arī pie mums uz Zemes, iestarpināja Bens, zinātnieki sūta kosmosā radiosig­nālus, zondes ar vēstījumiem no Zemes civilizācijas, cerot, ka kāda tāla, radniecīga civilizācija to izdzirdēs un atbildēs.

-    Lūk, lūk, tieši tā rīkojās arī pie mums. Zinātne savā būtībā ir un tai jābūt humānai un jākalpo cilvē­ces labklājībai tāds bija mūsu civilizācijas zinātnieku pieņēmums, kad viņi sūtīja signālus tālajā kosmosā. Viņi nemeloja. Zinātne tiešām bija kalpojusi cilvēkam, rezultātā bija sasniegts visai augsts dzīves līmenis. Uz mūsu planētas nebija ieroču, bijām pratuši izvai­rīties no postošiem kariem. No šodienas viedokļa rau­goties, mēs bijām kā bērni, kuri vēl nav iepazinuši ļaunumu.

-    Kas notika? nepacietīgi iestarpināja Betija.

-   Kas notika? pārvaicāja stāstītājs. Notika tas, uz ko bija cerējuši tikai drosmīgākie: Visums atsaucās.

-    Kolosāli! nenocietās Bens.

-   Ak vai! Uz mūsu humāno aicinājumu atsaucās… Te stāstītājs nedaudz saminstinājās. Es to saucu par absolūto ļaunumu. Izrādījās, ka arī tādam ir vieta Visumā. Mēs bijām kā bērni, kuri, rotaļādamies mež­malā, aicina no meža iznākt pasaku laumiņas un rūķī­šus, bet to vietā ierodas vilks.

Iestājās ilgstošs klusums. Bērni bija satriekti no dzirdētā.

Stāstītājs turpināja:

-    Kādu dienu saziņas līdzekļi paziņoja, ka mūsu planētai tuvojas kosmosa kuģu vienība. Gribējām to sagaidīt ar godu un tā tālāk… Sagaidījām. īsā laika sprīdī no brīvas tautas bijām kļuvuši par vergiem, lielākā dala no mums tika iznīcināta.

-   Kāpēc? Jūs taču nepretojā­ties, gluži otrādi izrādījāt prieku par viesu ierašanos.

-  Atbraucēji pēc izskata nebija tādi kā mēs cilvēki. Tie bija ne­liela auguma, smagos skafandros tērpti radījumi, kuriem ar mums bija attāla līdzība: divas rokas, divas kājas, pilnīgi apaļa galva bez ausīm un ar nelielu izcilnīti deguna vietā. Apaļās galvas lejas­daļā atradās mute bez zobiem ar raga plāksnītēm zobu vietā. Rag-

veida viela klāja arī iebrucēju pilnīgi kailo galvu, ple­cus un gurnus, radot attālu līdzību ar… ar zauriem, varbūt pūķiem. Viņi uzskatīja, ka šejienieši ir atpali­kuši vismaz par piecdesmit tūkstošiem gadu. Viņiem nebija zobu, jo viņi nelietoja cietu barību, viņiem nebija attīstīta ožas orgāna, jo, pēc viņu ieskata, tas vajadzīgs mežoņiem, lai vieglāk saostu un notvertu medījumu. Viņu acīm bija divkārši plakstiņi, piemēroti dzīvei viņu dzimtās planētas piesārņotajā atmosfērā. Un visbeidzot, kā jau teicu, viņiem nebija ausu, un tas mums izvērtās par vislielāko traģēdiju. Ieraša­nās brīdī mūsu naivie un labsirdīgie ļaudis atnācējus sagaidīja ar dziesmām un orķestri. Tāpēc pret viņiem

tika vērsti mums nepazīstami ieroči, kas tos vienā mirklī pārvērta par pelniem. Vienā mirklī… Tikko vēl spēlēja orķestris, bet, lūk, zemē mētājas mūzikas instrumenti; cilvēku vairs nav.

-    Drausmīgi!

-    Jā, drausmīgi. Izrādījās, ka šādu rīcību izraisīju­šas atnācēju fizioloģiskās īpatnības. Atrofēti dzirdes orgāni saklausīja tikai zemas frekvences skaņas. Pārē­jās savukārt radīja nelāgu jutoņu, kas visbiežāk beidzās ar īslaicīgu komai līdzīgu stāvokli, ko viņi uztvēra kā agresiju. Savā starpā tie visbiežāk sazinājās telepātiski. Viņi piespieda klusēt arī mūs. Tika aizliegtas dzies­mas, mūzika un viss pārējais. Šo pakļauto zemi viņi sauc par Absolūtā Klusuma Impēriju un ar to lepojās. Viņi bija atraduši jaunu dzīves telpu. Evolūcija ar viņu rasi daudzu tūkstošu gadu attīstības gaitā bija izspēlē­jusi ļaunu joku. Viņu fiziskie ķermeņi bija stipri vien nepiemēroti ilgstošiem kosmiskiem ceļojumiem. Kos­moss jau vispār nav draudzīgs cilvēkam, kā arī jeb­kuram cilvēkveidīgam radījumam. Te nu viņiem lieti noderēja zemākās rases lieliskie fiziskie dotumi, un viņi nekautrējās tos izmantot.

-    Iedzīvotāji ir jāapmāca rīkoties ar tik sarežģītu kosmisko tehniku. Tas prasa ne vienu vien gadu. Kas liedz šiem apmācītajiem cilvēkiem nepakļauties? Bens nesaprata.