Zvirbuļvanags stāvēja, ar vienu roku turēdamies pie masta, jo mazā laiva nemierīgajos viļņos lēkāja augšup lejup, un, raudzīdamies pavasara ekvinokcijas saullēkti dziedāja. Arrens neprata Senvalodu, burvju un pūķu va-lodu, taču vārdos saklausīja līksmi un slavinājumu, ui to ritms šķita kā paisums un bēgums, kā dienas un nakts mūžīgās secības līdzsvars. Cauri vēja šalkām skanēja kai-ju klaigas, Tvilas līča krasti labajā un kreisajā pusē pa-slīdēja garām, un viņi nokļuva Iekšjūras garajos, gaismas pilnajos viļņos.
No Roukas līdz Horttaunai ceļš nav tāls, tomēr viņi jūrā pavadīja trīs naktis. Arhimags bija ar skubu posies braucienam, taču, nokļuvis jūrā, izturējās rāmi un pacie-tīgi. Līdzko Roukas burvību josla bija aiz muguras, vējš
iegriezās pretī, tomēr viņš nesteidzās izsaukt burā mag- vēju, kā būtu rīkojies jebkurš laikdaris; viņš turpretī stundām ilgi mācīja Arrenam, kā tikt galā ar laivu spēcīgā pretvējā, šķērsojot klinšaino jūru uz austrumiem no Iselas. Otrajā naktī lija lietus - nemīlīgs, salts marta lietus, tomēr arhimags necentās to ar burvības palīdzību novērst. Nākamajā naktī, kad viņi šūpojās rāmā, aukstā, miglainā tumsā pirms ieejas Hortas ostā, Arrens domāja par to un secināja, ka viņu īsajā pazīšanās laikā arhimags vispār nemaz nav izmantojis maģiju.
Toties viņš bija nepārspējams jūrasbraucējs. Ceļo- dams kopā ar viņu, Arrens trijās dienās bija iemācījies vairāk nekā desmit gadu neskaitāmajos laivu braucienos un sacensībās Berilas līcī. Un mags un jūrasbraucējs nav tālu viens no otra: abi strādā ar debess un jūras spēkiem un pakļauj lielos vējus savu roku prasmei, darīdami tālo par tuvu. Arhimags un jūras tirgonis Vanags, šķiet, bija gandrīz viens un tas pats.
Viņš bija diezgan nerunīgs, tomēr ļoti labsirdīgs cil- vēks. Viņu nesatrauca neviena Arrena neveiklība; viņš bija patīkams ceļabiedrs, un Arrens nodomāja, ka labāku līdzbraucēju laivā grūti iedomāties. Taču arhimags palaikam iegrima pats savās domās un stundām ilgi klusēja; kad viņš atkal sāka runāt, balss skanēja skarbi un viņa skatiens raudzījās Arrenam cauri. Tas nemazināja puiša mīlestību pret viņu, bet varbūt drusku laupīja patiku, jo
šķita biedinoši. Iespējams, ka Zvirbuļvanags to juta, jo miglainajā naktī pie Vothortas krastiem viņš sāka Arrēnam diezgan stomīgi stāstīt par sevi. - Man negribas rit atkal doties cilvēku vidū, - viņš teica. - Es cenšos izlikties, ka esmu brīvs... ka pasaulē viss ir kārtībā. Ka es neesmu arhimags un pat zintnieks ne. Ka esmu Vanags no Temeras bez atbildīga uzdevuma vai privilēģijām, ka nevienam neko neesmu parada... - Viņš bridi klusēja tad turpināja: - Kad pienāks tava lielā izvēle, Arren iz-vēlies uzmanīgi! Kad es biju jauns, man vajadzēja izve-lēties starp eksistences dzīvi un darbošanās dzīvi. Un es tvēru otro kā forele ēsmu. Bet katra rīcība, katrs veikums piesaista sev un savām sekām, liek rīkoties atkal un atkal Tad ļoti reti gadās nokļūt tukšumā, tādā
Kā gan šāds cilvēks, domāja Arrens, spēj šaubītie! par to, kas viņš ir? Arrens bija domājis, ka šaubas mēda mocīt jaunos, kuri neko vēl nav paveikuši.
Laiva šūpojās plašajā, saltajā tumsā.
- Tāpēc man patīk jūra, - šajā tumsā atskanēja Zvir-buļvanaga balss.
Arrens viņu saprata, taču puiša domas traucās uz priekšu tāpat kā visas šīs trīs dienas un naktis - preti viņu meklējumiem, pretī brauciena mērķim. Un,
Zvirbuļvanags papurināja galvu; varbūt tas nozīmēja "nē", bet varbūt — "nezinu".
- Vai tā varētu būt kaut kāda sērga vai mēris, kas
- Sērga ir paša lielā Līdzsvara radīta kustība; šobrīd notiek kaut kas cits. No šīm norisēm vēdī ļaunums. Mums reizēm jācieš, kad atjaunojas līdzsvars, bet mēs nezau-dējam cerību, neatmetamprasmes un neaizmirstam Radī-šanas vārdus. Daba nav nedabiska. Šī nav līdzsvara atjau-nošanās, bet tā graušana. Ir tikai viena būtne, kas to
- Mēs, cilvēki.
-Kā?
-Nesamērīgās alkās pēc dzīves.
- Pēc dzīves? Bet vai tad ir slikti gribēt dzīvot?
- Nē. Bet, kad mēs alkstam iegūt varu pār dzīvi -neizmērojamu bagātību, nesatricināmu drošību, nemir-Rstību -, tad alkas pārtop alkatībā. Un, ja šai alkatībai pie- Vienojas zināšanas, tad dzimst ļaunums. Tad pasaules līdzsvars sabrūk un drupu kauss svaros smagi nolīkst
lejup.
Arrens pārdomāja viņa vārdus un pēc krietna brīža sacīja: - Tātad tu domā, ka mēs meklējam cilvēku?
- Cilvēku un magu. Jā, tā es domāju.
- Bet es biju domājis - spriežot pēc tā, ko man mācīja tēvs un skolotāji, - ka lielās burvju mākslas ir atkarīgas no Līdzsvara, lietu un parādību samēra, un tāpēc ļaunums tās nespēj izmantot.
