Horttauna, viena no septiņām lielajām Arhipelāga os-tām, pacēlās augstu virs trokšņainās piekrastes un izska-tījās kā trīs daudzkrāsaini, stāvi kalni. Mājas bija būvētas no māla un nokrāsotas sarkanas, oranžas, dzeltenas un baltas; jumtus sedza violeti sarkani dakstiņi; ziedoši koki stiepās gar augšējām ielām kā tumšsarkanu mākoņu virknes. Daudzus jumtus savienoja spilgti, svītraini sauljumi, veidodami ēnainas tirgotavu nojumes. Krast-mala bija spoži saulaina; ielas, kas stiepās no piekraste augšup, izskatījās kā tumšas spraugas, kas pilnas ēnām cilvēkiem un trokšņiem.
Kad viņi bija piesējuši laivu, Zvirbuļvanags pieltie-cās Arrenam blakus, it kā lai pārbaudītu mezglu, un teici
— Arren, Vothortas salā ir daudzi, kas mani pazīst, tāpēc ieskaties labi, lai mani atcerētos! - Kad viņš atkal izslējās taisni, viņa sejā nebija rētas. Viņa mati bija pavisam sirmi deguns plats un mazliet uzrauts, un roka vairs netureja īves koka nūju cilvēka augumā, bet ziloņkaula zizli, kuru viņš paslēpa kreklā. — Nu, vai pazīsti mani? — plati smai-dīdāms, viņš vaicāja Arrenam, un viņa balsī skanēja En-ladas akcents. - Vai tad neesi redzējis pats savu tēvoci?
Arrens Berilas galmā bija redzējis, kā burvji maina sejas "Morreda varoņdarba" mīmu spēlē, un zināja, ka
tā ir tikai ilūzija; tāpēc viņš saglabāja vēsu prātu un mie-rigi atbildēja: - Skaidrs, ka esmu, tēvoci Vanag! Bet, kamēr mags kaulējās ar ostas uzraugu par laivas novietošanas un apsargāšanas maksu, Arrens visu laiku skatījās uz viņu, lai droši varētu pazīt savu ceļabiedru.
Un, zēnam skatoties ilgāku laiku, pārvērtība viņu nevis nomierināja, bet satrauca arvien vairāk. Tā bija pārāk pamatīga; tas vispār vairs nebija arhimags, tas nebija gudrais vadonis un ceļa rādītājs... Uzraugs prasīja augstu maksu, Zvirbuļvanags kurnēdams samaksāja un, iedams prom kopā ar Arrenu, joprojām kurnēja. - Tāds pacietības pārbaudījums! - viņš rūca. - Maksāt tam resnajam laupī-tājam, ko sauc par uzraugu, lai viņš sargā manu laivu, kad puse no burvības būtu divreiz drošāks sargs! Jā, redz, ko maksā maskēšanās... Man pat piemirsās pareizā iz runa, vai ne, brāļadēl?
Viņi gāja augšup pa ļaužu un smaku pārpilnu, klie- dzoši raibu ielu, kurai abās malās stiepās veikaliņu rindas; patiesībā tās bija tikai būdiņas, kuru durvīs starp preču kaudzēm stāvēja tirgotāji, skaļi lielīdami savu kastroļu, zeķu, cepuru, lāpstu, kniepadatu, maku, katliņu, grozu, pavarda āķu, nažu, virvju, aizbīdņu, gultasveļas un dažda- žādu citu saimniecības piederumu skaistumu un zemās cenas.
- Vai te viņiem notiek kads gadatirgus?
- Ko? - norūca vīrietis ar uzrauto degunu, noliekdams _
tēraudpeleko galvu.
- Vai te ir gadatirgus, tēvoc?
- Gadatirgus? Nē, nē. Te tirgojas visu cauru gadu. Paturiet pati savus zivju plāceņus, kundze, es esmu paēdis brokastis! - Arrens tikmēr centās atkratīties no kāda vi riesa, kurš viņam sekoja pa pēdām ar misiņa vāzīšu paplāti un gaudoja: - Nopērciet, izmēģiniet, sķaistais jaunais kungs, jūs nenožēlosiet - tik salda smarža kā mimas rozēm, tā vilinās piejums sievietes, kungs, nopēr-ciet, izmēģiniet, jaunais jūras valdniek, jaunais princi
Zvirbuļvanags tūdaļ pat ieslīdēja starp tirgotāju un Arrenu un noprasīja: - Kas tās ir par burvju mantai
- Tās nav burvju mantas! - vīrietis iesaucās, atrau-damies atpakaļ. - Es netirgojos ar burvju mantām, kungs Tas ir tikai sīrups, kas atsvaidzina elpu pēc heizijas saknes dzēriena - tikai sīrups, augstais princi! - Viņš iztrūcies sakņupa turpat uz ietves bruģa, vāzēm uz paplātes sasitot ties kopā un šķindot; dažas tā sasvērās, ka lipīgais saturs izšļakstījās pār malām un uz paplātes notecēja sārta, vai violeta strūkliņa.
Zvirbuļvanags, neko neteicis, aizgriezās un kopā ar Arrenu devās projām. Drīz ļaužu pūlis kļuva retāksun veikaliņi bēdīgāki: nožēlojamas būdiņas, kas piedāvāja tikai pa saujai saliektu naglu, kādu salauztu piestu vai vecu kāršamo suku. Sī nabadzība Arrenu nomāca mazāk nekā viss iepriekšējais; ielas bagātajā galā, kur pārdevēji uzmācās ar neskaitāmām precēm un ausīs skanēja ne-mitīgi aicinājumi pirkt, pirkt, pirkt, viņam bija licies,ka tūlīt būs jānosmok. Turklāt viņu bija satriekusi pārdevēju zemošanās. Arrens atcerējās savas ziemeļu pilsētas vēsās gaišās ielas. Berilā neviens tā nebūtu zemojies svešinieku priekšā. - Kādi nepatīkami ļautiņi! - viņš teica.
- Uz šo pusi, brāļadēl, - ceļabiedrs tikai atbildēja Viņi iegriezās sānielā starp augstām, sarkanām bezlogu sienām; tā stiepās gar kalna malu, izveda cauri arkai kuru rotāja noskrandušu karogu virkne, un beidzās sau lainā klajumā uz stāvas nogāzes, kur atradās cits tirgus laukums - atkal pārblīvēts daudzām būdiņām un letēm starp kurām ņudzēja cilvēku un mušu bari.
Gar laukuma maļam nekustīgi sēdēja vai uz muguras gulēja daudzi vīrieši un sievietes. To mutes izskatījās dīvaini nomelnējušas, it kā zilumu apņemtas, un ap lūpām riņķoja mušas, kas vietām bija satupušās kamolos un zskatījās kā kaltētu upeņu ķekari.
