- Tas ir strīdīgs jautājums, - atbildēja Zvirbuļvanags ar tādu kā rūgtumu balsī. -
Atrodot cerību tur, kur cerēts rast pārliecību, mēdz uzmākties drūmas izjūtas. Arrens juta, ka nevēlas kavēties šādos saltos apcerējumos. Pēc brīža viņš teica: - Es laikam saprotu, kāpēc tu sacīji: tikai cilvēki spēj darīt ļaunu. Pat haizivis ir nevainīgas: tās nogalina tāpēc, ka tām jānogalina.
- Tas ir tāpēc, ka nekas cits mums nespēj pretoties. Ļaunam cilvēkam pasaulē spēj pretoties tikai viens. Un tas ir cits cilvēks. Mūsu kaunā ir mūsu gods. Vienīgi mūsu gars, kas spējīgs uz ļaunumu, ir spējīgs to ari uzvarēt.
- Bet pūķi? - jautāja Arrens. - Vai tie nedara lielu ļaunumu? Vai tie ir nevainīgi?
- Pūķi? Pūķi ir alkatīgi, nepiepildāmi, nodevīgi, bez žēluma un nožēlas. Bet vai tie ir ļauni? Kas es esmu, lai spriestu par pūķu rīcību? Tie ir gudrāki nekā cilvēki. Ai tiem ir tāpat kā ar sapņiem, Arren. Mēs, cilvēki, sapņojam, mēs nodarbojamies ar burvībām, mēs darām labu, mēs darām ļaunu. Pūķi nesapņo. Viņi paši ir sapņi. Viņi nenodarbojas ar burvībām: tā ir viņu būtība, vinu esības pamats. Viņi nedara - viņi ir.
-Serilunā glabājas Bāra Ota āda, - teica Arrens
- Viņu pirms trīssimt gadiem nogalināja Keors, Enladas princis. Kopš tās dienas neviens pūķis vairs nav tuvojies Enladai. Es redzēju Bāra Ota ādu. Tā ir smaga kā dzelzs un tik liela, ka atritināta nosegtu visu Serilunas tirgus laukumu. Zobi ir tādi kā mans apakšdelms. Tomēr stāsta, ka Bārs Ots esot bijis jauns, nepieaudzis pūķis.
- Tevī mīt vēlme redzēt pūķus, - sacīja Zvirbuļvanags.
-Jā.
-To asinis ir aukstas un indīgas. Tiem nedrīkst skatī-ties acīs. Tie ir vecāki par cilvēku cilti. — Bridi klusējis',
viņš turpināja: - Bet pat tad, ja man vajadzētu aizmirst
vai nožēlot visu, ko jebkad esmu darījis, es tomēr atcerētos, ka reiz esmu redzējis pūķus saulrieta vējā lidojam virs rietumu salām, un justos gandarīts.
Pēc tam abi klusēja, un vienīgā skaņa bija viļņu čuksti ap laivu; apkārt pletās pilnīga tumsa. Beidzot viņi virs dzelmes ļāvās miegam.
Spožajā rīta gaismā viņi iebrauca Horttaunas ostā, kur pietauvoti šūpojās vai izbraukšanai gatavojās neskaitāmi kuģi: zvejnieku laivas, traleri, tirdzniecības kuģi, divas divdesmit airu galeras, viena liela sešdesmit airu galera visai bēdīgā stāvoklī un daži slaiki, iegareni burinieki ar augstām trijstūrveida burām, kam jāuztver augšējās gaisa pūsmas Dienvidu Robežjoslas karstajā bezvējā. - Vai tas ir karakuģis? - jautāja Arrens, kad .viņi slīdēja garām vienai no divdesmit airu galerām, un ceļabiedrs atbildēja: — Spriežot pēc ķēžu āķiem, tas ir vergu kuģis. Dienvidu robežsalās tirgojas ar cilvēkiem.
Arrens brīdi pārdomāja dzirdēto, tad aizgāja pie riku kastes un izņēma no tās savu zobenu, kuru bija kārtīgi ietinis un noglabājis izbraukšanās rītā. Viņš to attina vaļā un brīdi domīgs stāvēja, turēdams rokās makstī paslēpto ieroci, no kura lejup vaļīgi karājās siksna, - Tas nav tirgoņa zobens, - viņš teica. - Maksts ir pārāk grezna.
Zvirbuļ vanags, darbodamies ar grozekli, pameta skatienu uz viņa pusi. - Ja gribi, vari to nēsāt.
Man likās, ka tas būtu tālredzīgi.
- Lai nu kā, tas ir gudrs zobens, - Zvirbuļvanags teica, modri vērodams ieejas ceļu pieblīvētajā līcī. — Vai tas nav zobens, kurš ne vienmēr grib klausīt?
Arrens pamāja ar galvu. - Tā stāsta. Un tomēr tas ir nogalinājis. Tas ir nogalinājis cilvēkus. | Viņš palūkojās lejup uz slaido, plaukstas nogludināto spalu. - Bet to ir darījis zobens, nevis es. Tas man liek justies kā nepiere-dzējušamnejēgam. Tas ir daudz vecāks par mani... Labāk es ņemšu nazi, - viņš beidzot nosprieda un, ietinis zobenu atpakaļ drānā, noglabāja to dziļi riku kastes apakšā. Vjņa seja bija samulsusi un pikta. Zvirbuļvanags neko neteica tikai pēc laba brīža pamudināja: - Paņem, zēn, tagad ai-rus! Mums jāpiestāj tur, pie pakāpieniem.
