Un tagad, Burvju salas dīvainās pilsētas ielā, zobena spals pieskārienā pēkšņi šķita savāds. Tas bija auksts un plaukstai svešs. Smagais zobens palēnināja gaitu, vilka lejup. Izjustais brīnums joprojām mājoja jaunekļa sirdī, taču šķita tāds kā atvēsis. Arrens aizgāja atpakaļ uz piekrasti, iedeva kapteinim saktu, ko aizvest mātei, atvadījās un novēlēja viņam drošu un laimīgu ceļojumu. Aizgriezdamies viņš pārvilka apmetni pāri makstij, kurā gulēja senais, nepakļāvīgais ierocis - viņa mantotais nāvējošais priekšmets. Viņš vairs nejuta pirmītējo lepnumu. "Ko es daru?" jauneklis sev jautāja, tagad nesteidzīgi kāpdams augšup pa šaurajām takām uz cietoksnim līdzīgo Lielo namu, kas slējās virs pilsētas. "Kāpēc es nebraucu mājās? Kāpēc es dodos meklēt to, ko pats neizprotu, kopā ar cilvēku, kuru nepazīstu?"
Atbildes uz šiem jautājumiem viņš neatrada.
Tumsā neilgi pirms rītausmas Arrens uzvilka iedotās drēbes - jūrasbraucēja apģērbu, kas bija pavalkāts, tacu tīrs, un steidzās lejup pa Lielā nama klusajiem gaiteņiem uz austrumu durvīm, kuras bija izcirstas no raga un pūka zoba. Tur Durvju maģistrs izlaida viņu ārā un, mazliet smaidīdams, parādīja, pa kuru ceļu jāiet tālāk. Arrens devās projām pa augstāko pilsētas ielu un pēc tam pa taku nokāpa lejup līdz Skolas laivu novietnēm, kuras atradās uz dienvidiem no Tvilas līča piestātnēm. Viņš tik tikko spēja saredzēt ceļu. Koki, jumti, kalni neskaidri rēgojās cauri blāvās miglas aizsegam; gaiss bija tumšs, nekustīgs un ļoti salts; viss šķita kluss, paslēpies un ierāvies sevī. Tikai austrumu pusē virs tumšās jūras vīdēja bāla, dzidra līnija: virs neredzamā ūdens īsu brīdi iezīmējās apvārsnis.
Arrens nokāpa līdz laivu būdas pakāpieniem. Tur neviena nebija un nekas nekustējās. Ērtais jūrnieka apmetnis un vilnas cepure bija pietiekami silti, tomēr, tumsā stāvot uz akmens pakāpieniem un gaidot, viņu krattja drebuli.
Laivu novietnes melnas slējās virs melnā ūdens, un piepeši no tām atskanēja dobja, vienmuļa skaņa — trīs dunoši klaudzieni. Arrenam pār galvvidu pārskrēja tirpas. Ūdenī bez skaņas ieslīdēja garena ēna. Tā bija laiva, kas
klusi tuvojas piestātnei. Arrens nosteidzās leja līdz molam un ielēca laivā.
- Ņem grozekli, - arhimags teica; viņa ēnainais stāvs laivas priekšgalā izskatījās spēkpilns un izveicīgs. - Turi to stingri, kamēr es uzvilkšu buru!
Viņi traucās projām no piekrastes, un bura kā balts spārns atdalījās no masta, uztverdama austošo gaismu.
- Rietumu vējš mums aiztaupīs airēšanas pūles, kamēr izbrauksim no līča, - nav šaubu, ka tā ir Vēju maģistra atvadu dāvana. Stūrē uzmanīgi, zēn, tā klausa ļoti viegli!
Nu, tā... Rietumu vējš un skaidra ausma ir kā radīti pa-vasara Līdzsvara dienai.
- Vai šī laiva ir "Tālredze"? - Arrens bija dzirdējis par arhimaga laivu dziesmās un nostāstos.
- Jā, - Zvirbuļvanags, darbodamies ar virvēm, atbil- dēja. Vējam pieņemoties, laiva paslējās augšup un maz- liet sagriezās sānis; Arrens sakoda zobus un mēģināja to
noturēt.
- Stūre klausa viegli, bet drusku niķojas, valdniek. Arhimags pasmējās. - Lai paniķojas; tā ir pietiekami gudra. Paklausies, Arren, - un viņš brīdi klusēja, atspie- dies ar ceļiem pret airsolu un pagriezies pret Arrenu, tad turpināja: - Tagad es neesmu valdnieks un tu neesi prin- cis. Esmu tirgonis, vārdā Vanags, un tu esi mans brāļadēls, kurš brauc kopā ar mani, lai iepazītu jūru, un tevi sauc Arrens; mēs braucam no Enladas. No kuras pilsētas? Jāizvēlas kāda no lielajām, jo varam nejauši sastapt kādu turienieti.
- Varbūt no Temeres dienvidu krastā? No tās kuģi brauc uz visām Robežsalām.
Arhimags pamāja ar galvu.
-Bet... tev īsti nav Enladas akcenta, - Arrens piesar-dzīgj aizrādīja
- Es zinu. Man ir gontieša akcents, - viņa celabiedrs atteica un iesmējās, lūkodamies uz augošo gaišumu aus-trumu pamalē. - Bet es ceru, ka vajadzīgo varēšu aizņem-ties no tevis. Tātad mēs ar savu laivu "Delfīns" braucam no Temeres, un neesmu ne valdnieks, ne mags, ne Zvir-buļvanags, bet - kā mani sauc?
- Vanags, valdniek.
Nākamajā bridi Arrens iekoda sev mēlē.
- Patrenējies, brāļadēl, - arhimags teica. - Visam va-jadzīgs treniņš. Tu vienmēr esi bijis tikai princis. Es tur pretī esmu bijis daudz kas un beigu beigās k)uvis par ar himagu... un tam varbūt ir vismazākā nozīme. Mēs brau-cam uz dienvidiem, meklēdami zilakmeni - to, no kā grebj amuletus. Es zinu, ka Enladā tas ir lielā cieņā. No tā gatavo amuletus, kas sargā no reimatisma, sastiepu miem, kakla stīvuma un nejaušas izrunāšanās.
Pēc brīža Arrens iesmējās; kad viņš pacēla galvu, laiva atradās gara viļņa korē, un pretī aiz okeāna klajuma viņš ieraudzīja saules malu — piepešu zelta uzplaiksnījumu.
