Zaķa seja noraustījās un pārvērtās; īsu mirkli tā atdzīvojās - tik ātri kā zibens atplaiksnījums -, tad atkal ap-mācās un kļuva tukša un trula. - Tas ir pagājis, - viņš teica, - pagājis un zudis. - Zaķim uznāca klepus lēkme un, saliecies līkumā, viņš kādu bridi spļāva melnu. Atkal iztaisnojies, vīrietis trīcēdams palika stāvam ar vien-aldzīgu izteiksmi sejā un šķita aizmirsis iesākto sarunu Arrens atkal vēroja viņu kā hipnotizēts. Durvju Aili kurā vīrietis stāvēja, veidoja divas milžu statujas; to gal-vas bija noliektas zem frontona svara, un mezglainie muskuļotie augumi daļēji saplūda ar sienu, it kā tie
būtu izdevies. Durvis, kuras tie sargāja, tik tikko turējās eņģēs; māja, kas kādreiz, šķiet, bijusi pils, izskatījās pus- sabrukusi un pamesta. Milžu drūmās, izvelbtās acis bija
saplaisājušas un apsūnojušas. Starp to varenajiem augumiem trausls un nevarīgs stāvēja vīrietis, vārdā Zaķis, un viņa acis bija tikpat tumsas kā tukšās mājas logi. Pacēlis sakropļoto roku starp sevi un Zvirbuļvanagu, viņš gaudulīgi ierunājās: - Ziedo, kungs, kādu drusciņu nabaga kroplim...
Maga skatiens itin kā satumsa sāpēs vai kaunā; Arrens juta, ka īsu bridi zem maskas ir ieraudzījis sava ceļabiedra īsteno seju. Viņš vēlreiz uzlika roku Zaķim uz pleca un klusi sacīja dažus vārdus burvju mēlē, kuru Arrens ne-sprata.
Zaķis turpretī saprata. Ar vienīgo plaukstu iekrampējies Zvirbuļvanaga apmetnī, viņš izstomīja: - Tu vēl aizvien spēj runāt... runāt... Nāc man līdzi, nāc...
Mags paskatījās uz Arrenu, tad pamāja ar galvu.
Viņi devās lejup pa stāvu ielu, kura veda uz vienu no ieplakām starp trim Horttaunas kalniem. Kāpjot zemāk, takas kļuva arvien šaurākas, tumšākas un klusākas. Debesis starp cieši sablīvētajām jumtu dzegām izskatījās kā bāla strēmele, un māju sienas abās pusēs vēdīja drēgnumu. Pa ielejas gultni tecēja upīte, kas smirdēja kā vaļēja samazgu noteka; gar tās krastiem starp izliekto tiltu galiem cita pie citas drūzmējās mājas. Pie vienas no tumšajām ieejām Zaķis pagriezās un pazuda kā nopūsta svece.
Viņi tam sekoja.
Neapgaismotie pakāpieni zem kājām Čīkstēja un krak-tēja. Kāpņu augšgalā Zaķis atgrūda vaļā durvis, un ie- nācēji beidzot varēja saskatīt, kur atrodas: pa nestiklotu, aizslēģotu lodziņu ieplūda krēslains blāvums, apgaismodams tukšu telpu ar salmu matraci kaktā.
Zaķis pagriezās pret Zvirbuļvanagu un atkal ieķērās viņa elkonī. Beidzot viņš stomīdamies sacīja: -pūķi pūķi...
Zvirbuļvanags cieši un mierīgi un neko neteica.
- Es nevaru parunāt, - Zaķis teica un, atlaidis Zvirbļvanaga elkoni, raudādams saguma uz kailās grīdas.
Mags nometās uz ceļiem viņam blakus un sāka klusi runāt Senvalodā. Arrens stāvēja pie aizvērtajām durvim saspiedis plaukstā zobena spalu. Pelēkā gaisma, pu-tekļainā istaba, uz grīdas sakņupušie augumi, klusā, dī-vainā maga balss, kas runāja pūķu valodā, - tas viss šķita kā sapnis, kam nav nekā kopīga ar ārpasauli vai garām ritošo laiku.
Zaķis lēni piecēlās kājās. Ar vienīgo plaukstu nopuri-nājis ceļgalus, viņš paslēpa sakropļoto roku aiz mugurai Tad viņš palūkojās apkārt un paskatījās uz Arrenu - tagad viņš redzēja to, uz ko skatās. Pēc brīža vīrietis aizgrieza un apsēdās uz sava matrača. Arrens palika modri stāvam pie durvīm, bet Zvirbuļvanags, kājas sakrustojis, apmētā uz kailās grīdas ar tāda cilvēka dabisko vienkāršību, kuri uzaudzis, nepazīdams ikdienas ērtības. - Pastāsti, kā tu zaudēji savu prasmi un savas prasmes valodu! - viļcļ teica.
Zaķis labu bridi neatbildēja. Kādu laiku viņš ar sa-kropļoto roku nemierīgi, drudžaini sita sev pa augšstilbi tad saraustīti, it kā ar piespiešanos, izgrūda: - Man nocirta plaukstu. Es nevaru veikt burvības. Man nocirta plaukstu Asinis iztecēja, aizplūda projām.
- Bet tas notika pēc tam, kad tu biji zaudējis speku Zaķi, - citādi taču viņi to nebūtu darījuši.
- Savu spēku...
- Savu varu pār vējiem, viļņiem un cilvekiem. Tu tos nosauci vārdos, un tie tev paklausīja.
- Jā, es atceros, ka biju dzīvs, - vīrietis piesmakušā,klusā balsī teica. - Es zināju burvju vārdus un lietu īstos vārdus...
- Vai tagad tu esi miris ?
- Nē. Es esmu dzīvs. Dzīvs. Bet kādreiz es biju pūķis...
Es neesmu miris. Es dažreiz guļu. Miegs ir ļoti tuvs nāvei, to zina visi. Tad viņi atdzīvojas un runā ar tevi. Viņi iznāk no nāves un ieiet sapnī. Ir tāds ceļš. Un, ja ej pietiekami tālu, visu laiku ir atpakaļceļš. Visu laiku. To var atrast, ja zina, kur meklēt. Un ja grib maksāt nolikto cenu.
- Kas tā ir par cenu? - Zvirbuļ vanaga balss klusi pāršalca puskrēslai kā krītošas lapas ēna.
- Dzīvība, kas gan cits? Ar ko gan citu var nopirkt dzīvību kā tikai ar dzīvību? - Zaķis šūpojās uz sava mat-rača turp un atpakaļ; tagad viņa acīs gailēja viltīgas, baisas uguntiņas. - Redzi, viņi var nocirst man roku, - viņš teica, - Viņi var nocirst man galvu. Bet tas nav svarīgi. Es spēju atrast ceļu atpakaļ. Es zinu, kur meklēt. Pa to var iet tikai tie, kuriem ir spēks.
- Tas ir, burvji?
