Horttaunā patiesi kaut kas nebija tā, kā vajag, visā tās gaisotnē jautās kaut kas netīkams un nevēlams, tā kā gluži nopietni varēja noticēt, ka pār šo pilsētu nācis lāsts; tomēr vainojama tur, šķiet, bija nevis kāda ļaunuma klat-būtne, bet drīzāk kādu nenosakāmu īpašību prombūtne, visu īpašību pavājināšanās - kā slimība, kas drīz apsēdi ikviena iebraucēja garu. Pat pēcpusdienas saules siltumi šķita neveselīgs; martā tāds karstums bija pārāk spiedīgs un nomācošs. Laukumi un ielas bija rosības un dzīvības pilni, taču tajos nebija ne kārtības, ne pārticības. Preces bija sliktas, cenas augstas, tirgi nedroši gan pircējiem, gan pārdevējiem, jo visapkārt klejoja zagļi un klaidoņu bandas. Sieviešu ielās bija maz, un lielākoties viņas staigāja pulciņos. Šī bija pilsēta bez likumiem un bez pārvaldes. Aprunādamies ar cilvēkiem, Zvirbuļvanags un Arrens drīz uzzināja, ka Horttaunā vairs neesot nevienas padomes, vecākā vai pārvaldnieka. Daži agrākie pārvaldītāji esot miruši, citi atkāpušies no amata, citi nogalināti sazvērestībās; dažādus pilsētas rajonus pārvaldot dažādi saimnieki, ostas sargi kontrolējot ostu un piepildot savas kabatas, un tā tālāk.
Pilsētai vairs nebija nekāda centra. Par spīti drudžai-najai rosībai, cilvēki šķita darbojamies bezmērķīgi Amatniekiem trūka vēlēšanās strādāt labi, un pat laupitaji laupīja tikai tāpēc, ka neko citu neprata darīt. Virspuse valdīja lielas ostas pilsētas skaļums uii spožums, bet visapkārt gar malām sēdēja nekustīgi heizijas košļātāji. Un zem virskārtas, šķiet, nekas nebija īsts - pat sejas, skaņas un smaržas ne. Kamēr Zvirbuļvanags un Arrens šajā garajā, siltajā pēcpusdienā staigāja pa ielām, aprunā-
damies te ar vienu, te otru un trešo, viss ap viņiem šķita laiku pa laikam izbālējam un pagaistam. Pagaistam pilnīgi un pavisam. Svītrotie sauljumi, netīrie bruģakmeni, krāsainās sienas - viss esamības spilgtums kaut kur pazuda, atstājot tikai sapņu pilsētu, kas tukša un gurda gulēja dūmakainajā saulē.
Vienīgi pašā pilsētas augšā, kur viņi pavēlu pēcpus- dienā uzkāpa atpūsties, slimīgais nerealitātes iespaids uz brīdi pazuda. - Sī nav veiksmes pilsēta, - Zvirbuļvanags bija teicis pirms vairākām stundām, un tagad, pēc vairāku stundu bezmērķīgas klaiņošanas un neauglīgām sarunam ar svešiniekiem, viņš izskatījās noguris un drūms. Viņa maska šķita itin kā padilusi, un vientiesīgajai jūrnieka sejai cauri jautās kaut kāds tumšs skarbums. Arrenam nebija izdevies nokratīt šārīta aizkaitinājumu. Viņi ap- sēdās kalna virsotnē uz raupjas velēnas zem kokiem, kuru tumšajās lapotnēs rotājās sarkani pumpuri; daļa no tiem bija jau izplaukuši. No šejienes varēja redzēt vienīgi pilsētas neskaitāmos dakstiņu jumtus, kas stiepās lejup līdz pat jūrai. Tēraudzilais līcis, plati atpletis rokas, tinās pavasarīgā dūmakā un neredzami saplūda ar debesīm. Nebija nekādas līnijas, nekādas robežas. Viņi sēdēja, raudzīdamies milzīgajā, zilajā plašumā. Arrena domas noskaidrojās, un viņš atkal jutās atvērts pasaulei un priekam.
Viņi aizgāja gabaliņu tālāk līdz mazai upītei, kas dzidra burbuļoja pār brūnajiem akmeņiem, plūzdama no savas izteces kādā greznā dārzā tālāka kalna virsotnē, un Arrens pieliecies dzēra lieliem malkiem, tad iegremdēja visu galvu aukstajā ūdenī. Pēc tam viņš piecēlās un noskandēja rindas no "Morreda varoņdarba":
Zvirbuļvanags pasmējās, un iesmējās ari Arrens. Viņs sapurināja galvu kā suns, un gaisā aizšalca spožu lāsīšu spiets, dzirkstīdams rietošās saules zeltā.
Viņiem vajadzēja doties projām no birzs un atgrieztiezties ielās, un, kad viņi pie letes, kur pārdeva taukainus zivju plāceņus, bija paēduši vakariņas, apkārt jau biezēja krēs-la. Šaurās ielas strauji pārņēma tumsa. - Mums laiks iet zēn, - Zvirbuļvanags teica, un Arrens vaicāja: - Uz vu? - Taču viņš labi zināja, ka jāiet ir nevis uz laivu, bet uz māju pie upes un tukšo, putekļaino, briesmīgo istabu Zaķis gaidīja viņus mājas durvīs.
Viņš aizdedza eļļas lampiņu, lai apgaismotu atnācējiem ceļu pa melnajām kāpnēm. Sīkā liesmiņa, gaismeklim kustoties, nemitīgi drebēja, mezdama uz sienām garas, zibošas ēnas.
Zaķis bija atnesis vēl vienu salmu matraci, uz kura apsēdināt ciemiņus, taču Arrens apsēdās uz kailās grīdas pie durvīm Durvis vērās uz āru, un, lai tās sargātu, viņam būtu vajadzējis sēdēt ārpusē, tomēr piķa melnā kāpņu telpa viņam šķita pilnīgi neizturama, turklāt viņš gribēja paturēt acīs Zaķi. Zvirbuļvanaga uzmanība un varbūt ari spēks būs pievērsti tam, ko grasās stāstīt vai rādīt Zaķis, un Arrenam jāsaglabā modrība, jābūt gatavam atvairi ļaunus trikus.
