Zaķis tagad turējās staltāk un tik stipri nedrebēja; viņš bija notīrījis muti un zobus; sākumā viņš runāja itin saka rigi, kaut ari likās visai satraukts. Lampas gaismā viņa acis izskatījās tik tumšas, ka tām, gluži kā dzīvnieka acīm nemaz neredzēja baltumu. Zaķis dedzīgi centās pierunā Zvirbuļvanagu ēst heiziju. - Es gribu vest tevi līdzi, sev līdzi! Mums jāiet kopīgs ceļš. Drīz es sākšu iet, vienalga vai būsi gatavs vai ne. Tev jāēd heizija, lai tu man varētu sekot!
- Domāju, ka varēšu tev sekot.
- Turp, kur es iešu, nevarēsi. Tā nav...vārdu skandē- šana. - Šķita, ka viņš nespēj izrunāt vārdus "burvis'' vai burvju māksla". - Es zinu, ka tu vari aiziet līdz... līdz
tai vietai... tu jau zini, līdz sienai. Bet turp mums nav jāiet. Šis ir cits ceļš.
- Ja tu iesi, es varēšu sekot.
Zaķis papurināja galvu. Viņa glītā, izkropļotā seja bija pietvīkusi; viņš bieži pameta skatienu uz Arrenu, ietverdams sarunā arī viņu, tomēr runāja tikai ar Zvirbuļvanagu.
- Paklausies: pasaulē ir divu veidu cilvēki, vai ne? Mūsējie un pārējie. Bur... pūķi un citi. Cilvēki bez spēka ir tikai pa pusei dzīvi. Tie neskaitās. Viņi nesaprot, ko sapņo; viņi baidās no tumsas. Bet tie, kuri ir cilvēku valdnieki, nebaidās doties tumsā. Mums ir spēks.
- Tik ilgi, kamēr zinām lietu īstos vārdus.
- Bet šeit vārdi nav svarīgi - tieši tas jau ir galvenais! Nav vajadzīgs ne tas, ko tu dari, ne tas, ko tu zini. Burvības neko nedod. Tev tas viss ir jāaizmirst, jāļauj tam izgaist. Un tieši te heizija palīdz: tu aizmirsti vārdus, ļauj izgaist lietu apveidiem un ej tieši pretī realitātei. Es pavisam drīz došos ceļā; ja gribi uzzināt, kurp, tad tev jādara tas, ko es saku. Es saku to pašu, ko viņš. Tev jābūt cilvēku valdniekam, lai tu būtu dzīvības valdnieks. Tev jāatklāj noslēpums. Es tev varētu pateikt tā vārdu, bet kas ir vārds? Vārds nav īsts, tā nav īstenība, tā nav mūžīgā īstenība. Pūķi tur nevar nokļūt. Pūki mirst. Visi nomirst. Es šovakar apēdu tik daudz, ka tu nekad mani nepanāksi. Netiksi pat tuvumā. Tur, kur es apmaldītos, tu varētu mani vadīt. Vai atceries, kāds ir noslēpums? Atceries? Nav nāves. Nav nāves — nav! Nav sviedrainas gultas un trūdoša zārka, nekā tāda nekad vairs nav. Asinis izžūst kā sausa upe un cauri. Nav baiļu. Nav nāves. Vārdi izgaisuši,
nosaukumi izgaisuši, bailes izgaisušas. Rādi man ceļu kad apmaldīšos, rādi man ceļu, valdniek...
Tā viņš turpināja aizsmakušo, kaismīgo vārdu plūdu kas mazliet atgādināja buramvārdu skandēšanu, tomēr burvības nebija, un nebija ari kopīgas domas un jēgas Arrens klausījās, klausījās, pūlēdamies saprast. Ja vien viņš spētu saprast! Zvirbuļ vanagam vajadzētu paklausīt un šo vienu reizi nobaudīt heiziju, lai izprastu, parko Zaķis runā, - lai atšķetinātu mīklu, kuru viņš negrib vai nevar izpaust. Tāpēc taču viņi ir šeit! Bet, kas zina (Arrena skatiens pārslīdēja no Zaķa pārjūsmigās sejai uz otra vīrieša profilu), varbūt mags ir jau sapratis... Pro-fils bija ciets kā klints. Kur palicis uzrautais deguns« vientiesīgais izskats? Jūrasbraucējs un tirgotājs Vanags bija pazudis, izgaisis aizmirstībā. Tur sēdēja mags —arhi-mags.
Tagad Zaķa runa bija pārtapusi nesakarīgā murmi-nāšanā, un viņš, sēdēdams sakrustotām kājām, šūpoja uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija kļuvusi gurda un mute ļengana. Zvirbuļvanags sēdēja viņam pretī, nesacīdams neviena vārda, bet uz grīdas starp abiem vīriem noliktās eļļas lampiņas vienmērīgajā gaismā Arrens rej dzeja, ka viņš ir pasniedzies un saņēmis Zaķa roku. Ar-rens nebija redzējis viņu pastiepjam roku. Norises mijās ar pārrāvumiem - esamības pārrāvumiem; varbūt tā bija vienkārši miegainība. Pagājušas droši vien vairākas stun-das, un tagad jābūt tuvu pusnaktij. Ja viņš aizmigs, vai ari varēs sekot Zaķim un pa slepeno ceļu nokļūt minētājā vietā? Iespējams, ka varēs. Pašlaik tas šķita gluži ticami Bet viņam jāsargā durvis. Viņi ar Zvirbuļvanagu par to gandrīz nebija runājuši, bet abi zināja, ka Zaķis, aicinā-dams viņus vakarā atpakaļ, varbūt mēģinās ierīkot lama-tas; viņš taču savulaik bijis pirāts un pazīst laupītājus
Nekas nebija norunāts, tacu Arrens zinaja, ka viņam jā-paliek sardzē, jo mags, atrazdamies šajā dīvainajā gara ceļojumā, ir neaizsargāts. Taču viņš, Arrens, savā muļķībā bija atstājis zobenu laivā, un ko gan palīdzētu nazis, ja aiz muguras piepeši atsprāgtu vaļā durvis? Bet tas tacu nenotiks: viņš klausīsies un dzirdēs. Zaķis vairs nerunāja. Abi vīri sēdēja pilnīgi klusu; visā mājā valdīja klusums. Neviens pa šīm Čīkstošajām kāpnēm nevarētu uzkāpt bez trokšņa. Ja atskanēs troksnis, viņš var ierunāties, iekliegsies, un transs bus gala, Zvirbuļvanags pagriezīsies un Aizstāvēs sevi un Arrenu ar visu savu burvja dusmu va-reno spēku... Kad Arrens bija apsēdies pie durvīm, Zvir-
