-Jā, - Zaķis sastomījās, vairākas reizes mēģinādams izrunāt šo vārdu, bet tas neizdevās. - Tie, kuriem ir spēks, - viņš atkārtoja. - Un tas ir jāatdod. Jāmaksā. Pēc tam viņš drūmi apklusa, it kā vārds "jāmaksā"
beidzot būtu viņā izraisījis vēl kādas domas un licis ap-tvert, ka tagad viņš sniedz ziņas par velti, nevis par maksu. Vairāk neko no viņa nevarēja izdabūt, pat mājienus un stomīšanos par "atpakaļceļu" ne - tajos Zvirbuļvanags bija saklausījis slēptu nozīmi un mags drīz piecēlās. - Labi, ari pusvārdi ir vairāk nekā nekas, un ar
maksu ir tāpat, - viņš teica un ar žongliera veiklību nometa Zaķim priekšā uz matrača zelta gabalu.
Zaķis to pacēla. Viņš paskatījās vispirms uz to, tad uz Zvirbuļvanagu un Arrenu, pagriezdams galvu asām drudžainām kustībām. - Pagaidi! - viņš stomīgi teica Līdzko stāvoklis bija mainījies, viņš šķita zaudējis pamatu zem kājām un tagad nožēlojami taustījās pēc vārdiem ko gribējis sacīt. - Šovakar, - viņš beidzot teica. Pagaidi. Šovakar. Man ir heizija.
- Man to nevajag.
- Lai parādītu... lai parādītu tev ceļu. Šovakar. Es tevi aizvedīšu. Es tev parādīšu. Tu vari tur nokļūt, jo tu... tu esi... - Viņš atkal taustījās pēc vārda, līdz Zvirbuļvanags teica: - Es esmu burvis.
- Jā! Tāpēc mēs varam... mēs varam tur nokļūt. Uz tā ceļa. Kad es sapņoju. Sapnī. Saproti? Es tevi aizvedīšu Tu nāksi kopā ar mani uz... uz to ceļu.
Stalts un domīgs Zvirbuļvanags stāvēja krēslainās istabas vidū. - Varbūt, - viņš beidzot teica. — Ja nāksim pirms tumsas būsim šeit.
- Tad viņš pagriezās pret Arrenu. kurš tūlīt atvēra durvis, dedzīgi vēlēdamies iet projām
Drēgnā, ēnainā iela pēc Zaķa istabas šķita gaiša dārzs. Viņi devās augšup uz pilsētu pa īsāko ceļu - pa-stāvām akmens kāpnēm, ko ietvēra efejām apaugušai namu sienas. Arrens dziļi ievilka un izpūta elpu kā jūrai lauva. - Vai tu iesi tur atpakaļ?
- Iešu, ja neizdosies tās pašas ziņas iegūt no mazāk riskanta avota. Ļoti iespējams, ka viņš mums centīsies ierīkot lamatas.
- Bet vai tad tu neesi pasargāts no zagļiem un tamlī-dzīgiem draudiem?
- Pasargāts? - Zvirbuļvanags pārjautāja. - Ko tu ar to gribi teikt? Vai tu domā, ka es staigāju apkārt, ietinies
burvībās kā veca sieva, kas baidās no reimatisma? Tam man nav laika. Es slēpju savu seju, lai slēptu mūsu nolūku, un tas ir viss. Mēs varam uzmanīt viens otru. Bet skaidrs ir tas, ka drošībā no briesmām mēs šajā ceļojumā nebūsim.
- Skaidrs, ka ne, - Arrens dzedri un dusmīgi atbildēja, juzdamies aizskarts savā pašlepnumā. - To es nemaz ari negaidīju.
- Tad ir labi, - mags nelokāmi atbildēja, tomēr viņa balss skanēja labsirdīgi, un Arrena dusmas mazliet noplaka. Patiesībā tās viņu pat pārsteidza: Arrens nebija domājis jebkad tā runāt ar arhimagu. Bet šis galu galā gan bija, gan nebija arhimags - šis Vanags ar strupo degunu un stūrainajiem, nelīdzeni skūtajiem vaigiem, kura balss reizēm skanēja no viena, reizēm no otra cilvēka mutes: tas bija svešinieks, pret kuru grūti just paļāvību.
- Vai viņa teiktajā bija kāda jēga? - Arrens jautāja, jo viņam nemaz negribējās iet atpakaļ uz pustumšo istabu virs smirdīgās upes. - Visā tajā murgošanā par dzīvību un nāvi, par atpakaļceļu, pa kuru viņš nākšot ar nocirstu galvu?
- Es nezinu, vai tur ir jēga. Es gribēju aprunāties ar burvi, kurš zaudējis spēku. Viņš teica, ka neesot to zaudējis, bet atdevis - iztirgojis. Pret ko? Dzīvību pret dzīvību, viņš teica. Spēku pret spēku. Nē, es viņu nesaprotu, bet ir vērts viņā ieklausīties.
Zvirbuļvanaga rāmie, prātīgie vārdi lika Arrenam nokaunēties vēl vairāk. Viņš jutās nemierīgs un kaprīzs kā bērns. Zaķis bija saistījis viņa uzmanību, bet tagad, kad suģestējošais spēks bija beidzies, viņš juta šķebīgu pretīgumu, it kā būtu ieēdis kaut ko nelabu. Arrens nolēma vairs nerunāt, līdz nebūs savaldījis savu jūtu uzplūdu. Nākamajā brīdī viņš paslīdēja uz izdrupušā, slidenā
pakāpiena, pakrita un saskrambāja uz akmeņiem plaukstas. - Lai lāsts nāk pār šo pretīgo pilsētu! - puisis niknumā izgrūda. Mags sausi atbildēja: - Man šķiet, ka pēc tā vairs nav nekādas vajadzības.
