buļvanags bija paskatījies uz viņu; skatiens bija īss, bet pauda atzinību: atzinību un uzticēšanos. Viņš ir sargs. Ja viņš atrodas sardzē, briesmas nedraud. Bet grūti, grūti bija vērot šīs abas sejas katrā pusē pērles lieluma lies-miņai; abas tās tagad klusēja, abas bija mierīgas, abām acis bija atvērtas, taču tās neredzēja ne gaismekli, ne pie-putējušo istabu, ne pasauli; tās skatīja kādu citu - sapņu vai nāves pasauli... Grūti bija tās vērot un nemēģināt tām sekot...
Tur, plašajā, sausajā tumsā, kāds stāvēja un aicinoši māja ar roku.
Sausa, viņa mute bija sausa. Mutē jautās smilšu garšj Viņa lūpas klāja smilšu kārta.
Nepaceldams galvu no grīdas, viņš vēroja ēnu rotaļu Tur bija lielas ēnas, kas kustējās, liecās, tūka un plaka un mazas ēnas, kas aši skraidīja pa sienām un griestiem. zobodamās un smiedamās par lielajām. Kaktā melnēja vēl kāda ēna, uz grīdas gulēja otra, un tās abas bija pilni? nekustīgas.
Viņš sajuta pakausī smeldzošas sāpes. Tajā pašā brīdī redzētā aina spēji un acumirklīgi iespiedās apziņā: Zaķis sakņupis tup kaktā, atbalstījis galvu uz ceļiem, Zvirbuļ vanags guļ uz muguras istabas vidū, kāds vīrietis, uz ce-ļiem tupēdams, noliecies viņam pāri, otrs vīrietis met so-mā zelta gabalus, trešais stāv sardzē. Trešajam vīrietim vienā rokā bija lampa, otrā duncis - Arrena duncis.
Ja viņi sarunājās, Arrens to nedzirdēja. Viņš dzirdeja tikai savas domas, un tās tūlīt bez vilcināšanās pateica kas tagad darāms. Puisis tām nekavējoties paklausīja. lēni viņš parāpās gabaliņu uz priekšu, strauji pastiep*a kreiso roku, sagrāba somu ar laupījumu, pielēca kajās un ar aizsmakušu kliedzienu izdrāzās kāpnēs. Bez klupāna nas viņš nolidoja lejā aklajā tumsā, pat nejuzdams
zem kājām. Izskrējis uz ielas, viņš, cik ātri vien spēdams,
metās prom tumsā.
Māju melnie apveidi tumši iezīmējās pret zvaigžņotajām debesīm. Zvaigžņu gaisma blāvi apspīdēja upi labajā pusē, un, kaut gan Arrens neredzēja, kurp ielas ved, viņš spēja izšķirt krustojumus un līkumojot izvairīties no sekotājiem. Tie dzinās pakaļ, un viņš dzirdēja aiz muguras to soļus - dzirdēja pavisam netālu. Tiem bija basas kājas, un smagie sēcieni skanēja skaļāk par soļiem. Arrens būtu smējies, ja vien viņam būtu laiks; tagad viņš beidzot zinā- ja, kā jūtas vajātais, nevis vajātājs, medījums, nevis dzinējs. Tas nozīmēja būt vienam un būt brīvam. Viņš metās pa labi, tik tikko izvairījās no kāda tilta augstajām mar- gām, ieskrēja sānielā, nogriezās ap stūri, atkal nokļuva pie upes, kādu laiku skrēja tai līdzās, tad pārskrēja pāri pa citu tiltu. Viņa kurpes skaļi klaudzēja pret bruģi - šķiet,
visā pilsētā tā bija vienīgā skaņa, - un tilta galā viņš pieliecās, lai tās noautu, taču auklas bija samezglojušās un vajātāji joprojām bija viņam uz pēdām. Virs upes mirkli iezibējās lākturis; klusi, smagi, skrejoši soļi nāca arvien tuvāk. No tiem nebūs iespējams izbēgt. Viņš var vienīgi pārspēt tos ātrumā; skriet, skriet tikai uz priekšu un aiz- vest tos pēc iespējas tālāk no putekļainās istabas, tālu,
tālu projām...
Nolaupīdami dunci, tie viņam bija atņēmuši ari apmetni, un viņš skrēja vienā kreklā, sakarsis, viegliem soļiem; smeldze pakausī durstīja un durstīja uz katra soļa, un viņš skrēja un skrēja... Soma viņu kavēja. Viņš pēkšņi nosvieda to zemē, kāds zelta gabals izkrita ārā un, dzidri skanēdams, aizripoja pa akmeņiem. - Te ir jūsu nauda! - viņš iekliedzās aizsmakušā, elsainā balsī. Skrējiens turpinājās. Un piepeši iela izbeidzās. Nebija vairs šķērs- ielu, nebija zvaigžņu ielas galā - tikai strupceļš. Viņš
neapstājies pagriezās un metās pretī saviem vajātājiem Lākturis mētājās acu priekšā kā neprātīgs, un viņš metās tiem virsū ar skaļu izaicinājuma kliedzienu.
Lākturis šūpojās turp un atpakaļ acu priekšā - blāvs gaismas laukums lielā, viļņojošā pelēcībā. Viņš to vēroji ilgu laiku. Tas kļuva arvien bālāks, beidzot tam prieks aizslīdēja ēna, un, kad ēna pagāja garām, gaisma bija pazudusi. Viņš drusciņ skuma par to; varbūt viņš skuma pats par sevi, jo zināja, ka tagad ir jāmostas.
