Visu nākamo nakti, gulēdams miglainajā tumsā, zemē, kur nemājoja neviena dzīva dvēsele, Arrens palaikam toodās no saraustītā miega un dzirdēja visapkārt mirušo dvēseļu čukstus. Sakopojis gribasspēku, viņš noslēdzās,neklausījās un gulēja tālāk.
Gan viņš, gan Geds pamodās vēlu, kad saule, beidzot izlauzusies no miglas, jau atradās plaukstas tiesu virs kalniem un apmirdzēja salto zemi. Kad viņi ēda savu pieticīgo brokastu maltīti, mezdams gaisā līkumus, pie viņiem atlidoja pūķis. No viņa žokļiem šāvās uguns,no sarkanajām nāsīm cēlās dūmi un dzirksteles; viņa zobi gailēja spokainajā gaismā kā ziloņkaula zobeni. Taču pūķis neko neteica arī tad, kad Geds viņu sveicināja un viņa valodā iesaucās: - Vai atradi, Orm Embar?
Pūķis atmeta galvu atpakaļ un dīvaini izlieca augumu, plosīdams vēju ar draudīgi asajiem nagiem. Tad viņš ap-sviedās apkārt un aiztraucās uz rietumiem, lidojumā vairākkārt atskatīdamies uz viņiem.
Satvēris zizli, Geds iesita ar to pa zemi. - Viņš nespēj runāt, - mags teica. - Viņš nespēj runāt! Viņam ir atņemti Radīšanas vārdi, nosprostota gudrība, un viņš padarīts par parastu rāpuli, par mēmu tārpu. Tomēr viņš spēj vadīt, un mēs spējam sekot! - Uzsvieduši mugurā vieglās ceļasomas, viņi devās pār kalniem rietumu virzienā, kurp bija aizlidojis Orms Embars.
Viņi nogāja apmēram astoņas jūdzes sākotnēji straujajā, vienmērīgajā solī. Tagad jūra pletās abās pusēs, jo viņi gāja pa garu, nolaidenu kalna grēdu, kas gar nokaltušu niedru puduriem un līkumotu strautu gultnēm aizveda līdz izliektam ziloņkaula krāsas smilšu krastam. Šis bija visu zemju tālākais rietumu izcilnis - pati zemes mala.
Šajās ziloņkaula smiltīs tupēja Orms Embars, zemu noliecis galvu kā saniknots kaķis, un viņa dvaša plūda ugunīgiem mutuļiem. Netālu no pūķa, starp viņu un garajiem, zemajiem jūras viļņiem, stāvēja kaut kas līdzīgs būdai vai nojumei; tā bija balta, it kā būvēta no sen izbalojušiem izskalotiem kokiem. Taču Šajā krastā, aiz kuras vairs nebija neviena cita krasta, nevarēja būt izskalojušiem , koku. Pienākot tuvāk, Arrens redzēja, ka greizās sienas, būvētas no lieliem kauliem; pirmajā bridi tie šķita vaļu kauli, bet ieskatījies viņš saprata, ka baltie trijstūri ar asām šķautnēm ir pūķu kauli.
Viņi pienāca būdai klāt. Saulesgaisma no jūras puses raucās pretī pa kaulu starpām. Durvju arku veidoja augšstilba kauls, kas bija garāks par cilvēka augumu. Uz tā stāvēja cilvēka galvaskauss, kura tukšie acu dobumi stingi raudzījās uz Selidoras kalniem.
Kamēr viņi apstājušies lūkojās galvaskausā, durvju ailē zem tā parādījās cilvēks. Viņš bija tērpies veclaicīgās īpzeltītas bronzas bruņās; vietām tās caurumoja tādas kā cirvja cirtienu pēdas, un dārgakmeņiem rotātā zobena maksts bija tukša. Pretī lūkojās skarba seja ar melniem [uzacu lokiem un plānu degunu; vīrieša acis bija tumšas, vērīgas un skumjas. Viņa rokas, kaklu un sānus klāja brūces, kuras vairs neasiņoja, taču bija nāvējošas. Vīrietis stāvēja stalts un nekustīgs, skatīdamies uz nācējiem.
Geds paspēra soli viņam pretī. Stāvēdami vaigu vaigā, abi viri izskatījās gandrīz līdzīgi.
-Tu esi Errets-Akbe, - sacīja Geds. Vīrietis cieši lūkojās viņā un vienreiz pamāja ar galvu, taču neatbildēja.
- Pat tev, pat tev jāseko viņa aicinājumam! - Geda balsī ieskanējās negants niknums. - Ak, mans valdniek, krietnākais un drosmīgākais no mums visiem, ej atdurties nāves mierā un pelnītajā godā! - Un, pacēlis rokas, Ģeds tās plati izpleta, sacīdams tos pašus vārdus, kurus bija teicis daudzajiem mirušo gariem. īsu mirkli viņa Plaukstas atstāja gaisā platu, spožu joslu. Kad tā bija paodusi, pazudis bija arī vīrietis bruņutērpā, un tikai saule spoži apspīdēja smiltis tukšajā vietā.
Geds trieca ar zizli pa kaulu būvi, un tā sagruva un jĶgaisa. No tās atlika tikai viens liels ribu kauls, kas slējās gaisā no smiltīm.
Geds pievērsās Ormam Embaram. - Vai tas ir šeit Orm Embar? Vai šī ir tā vieta?
Pūķis atpleta rīkli un izdvesa skaļu, gārdzošu šņācienu.
-Šeit, pasaules vistālākajā krastā! Tas ir labi! - Tad, turēdams melno īves nūju kreisajā rokā, Geds izpleta rokas aicinājuma žestā un sāka runāt. Kaut gan viņš runāja Radīšanas valodā, Arrens to beidzot saprata, kā jāsaprot ; visiem, kuri dzird šo aicinājumu, jo tam ir vara pār ikvienu: -Tagad es saucu tevi šurp, mans ienaidniek, manu acu priekšā un savā īstajā miesā un saistu tevi ar vārdu, kas netiks izrunāts līdz aizlaiku laikiem!
Bet tur, kur vajadzēja atskanēt aicināmā cilvēka vārdam, Geds sacīja tikai: - Mans ienaidniek!
Iestājās klusums, it kā pat jūra būtu kļuvusi mēma. Arrenam šķita, ka saule nobāl un satumst, kaut gan tā spoži spīdēja skaidrajās debesīs. Piekraste satumsa, it kā tiktu skatīta caur apkvēpinātu stiklu, un vistuvāk Gedam kļuva tik tumšs, ka nekas vairs nebija saredzams. Šķita, ka tur nav vispār nekā - nekā tāda, uz ko varētu krist gaisma, - tikai bezveida tumsa.
