– Viņa tagad ceļo izplatījumā, – Harvejs lēni atbildēja. – Es izgāju ārpus raķetes un iekļuvu viņas istabā pa caurumu. Tas bija vismaz kvadrātmetru liels. Istabā viss bija sadedzis… – Harvejs apklusa. – Es viņu satinu palagā un palaidu Visumā. Viņa aizpeldēja, lēnām attālinādamās…
Jā, Visums, astronautu kaps…
– Kas tad īsti ar mums notika? – es pēc brīža vaicāju.
Mēs sadūrāmies ar antivielas meteorītu. Tu jau zini, ka mūsu bruņas antivielu neatsviež, bet, tieši otrādi, pievelk. Tu zini, ka antivielu mūsu galaktikā nākas sastapt ārkārtīgi reti. Antivielas te tikpat kā nemaz nav, bet tomēr mēs tai uzdūrāmies. Tas bija niecīgs puteklītis, bet anihilācijas sprādziens sadragāja raķetes sānus. Tas notika iepretī Amintas istabai. Starojums viņu sadedzināja. Bet plaisas skāra arī tavu istabu, Leona istabu un degvielas noliktavu, bet tur, izņemot tavu istabu, plaisas bija tik mazas, ka plasts tās aizlēja uz vietas, neizolējot telpu.
– Bet mūsu kurss?
– Sprādziens stipri sašķieba raķeti. Bet mēs nevaram stūrēt. Viena gasete ir pilnīgi norauta un iznīcināta, otra bojāta. Es izslēdzu anihilatoru, jo raķete vairs nelido ar pakaļgalu pa priekšu, un bremzēšana ar anihilatoru izraisītu kūleņus.
– Bet kas tagad notiks?
– Ja mēs neko nedarīsim, tad notiks viens no trim: vai nu mēs paiesim tuvu garām A-lambda-3 un ieiesim orbītā ap to, bet tas ir maz ticams, vai arī padrāzīsimies tai garām un ieiesim orbītā ap sauli A-lambda, vai arī mierīgi iegāzīsimies saulē.
– Bet ja mēs kaut ko darīsim?
– Leons pašreiz kalkulē mūsu kursa regulēšanu ar trim reaktīvajiem dzinējiem. Es laboju to trešo. Šķiet, nākošajā iziešanas reizē pabeigšu. Mēs pabeigsim reizē ar Leonu un uzreiz pēc viņa izstrādātās programmas sāksim iztaisnot kursu ar trīs dzinējiem. Ja tas izdosies, ieslēgsim anihilatoru. Bremzēsim pusotras reizes straujāk, lai panāktu nokavēto.
– Bet ja neizdosies?
– Jautā kā bērns. Tad mēģināsim otrreiz, trešoreiz un ceturtoreiz, kamēr iegāzīsimies saulē. Nolaisties uz planētas būs pagrūti ar nestabiliem dzinējiem. Bet tomēr mēģināsim. Ja mūsu piectūkstoš tonnas nogāzīsies uz planētas, dzīvs palikt neceri. Bet tagad es iešu, jāpabeidz labot trešais dzinējs.
Harvejs aizgāja.
Aminta bija mirusi. Es viņu tā mīlēju, bet viņa bija mirusi. Man sāpīgi to atcerēties, tāpēc es te neaprakstīšu savas skumjas un sāpes, ko toreiz pārdzīvoju. To sapratīs katrs, kas kādreiz zaudējis kādu ļoti tuvu cilvēku.
Es atkal aizmigu, jo iedarbojās Onariosa iešļircinājums. Kad pamodos pēc stundām desmit, dzirdēju atkal tik pierasto skaņu. Rēca anihilatora bremzes. Tātad Harvejs ar Leonu tomēr ir izlabojuši kursu! Malacis Leons, precīzi aprēķinājis katra dzinēja stāvokli, jaudu un darbības ilgumu, lai kuģis atgrieztos agrākajā stāvoklī. Malacis Harvejs, izlabojis dzinēju un precīzi izvedis Leona programmu! Malači, atkal rēc anihilatora bremzes! Mans svars ir neparasti liels, es sveru turpat trīssimt kilogramu. Trīsreiz lielāks nekā uz Zemes. Bet toties mēs strauji bremzējam.
Mana redze atkal ir normāla, galva vairs nesāp, bet es palikšu gultā līdz rītam. Katastrofa ir pārciesta, vienīgi Aminta! Aminta! Viņas pussadegušais līķis palagā satīts drāžas kaut kur izplatījumā…
Nākošajā dienā es piecēlos. Es staigāju ar pārsietu galvu, bet citādi biju vesels. Spiedu Leona un Harveja rokas, jo viņi bija izglābuši mūsu raķeti, bet Onariosa roku tādēļ, ka viņš izglāba mani, divas diennaktis laupīdams sev miegu, lai varētu ik stundu iešļircināt man zāles.
Nu vairs līdz A-lambda-3 bija palikuši ap septiņdesmit pieci miljoni kilometru. Niecīgs attālums. Kā no Zemes līdz Marsam. Mēs lidojam arvien tuvāk un tuvāk tai. Paiet vēl stundas sešpadsmit un lūk, vairs miljons piecsimt tūkstoši. Vēl paiet divas stundas, kuras mēs pavadām satraukumā, jo taču sākas nosēšanās uz mūsu ceļamērķa.
A-lambda-3 jau izaugusi pāri visiem ekrāniem. Mēs redzam uz tās dīvainu kontinentu un jūru apveidus. Mūsu planetologs Onarioss ir kā pazaudējis galvu. Viņš nemaz neatraujas no teleskopa.
– Osvaldo! – viņš kliedz, – tur ir augi!
Es esmu sajūsmā. Nu mums sāksies īstais darbs. Mēs pētīsim nepazīstamu planētu! Un atkal es sajūtu to dīvaino prieku un šausmas, ko sajutu, paceļoties no Betta-26. Harvejs ir satraukts un koda lūpas. Viņam priekšā ārkārtīgi grūts uzdevums – nosēsties ar nestabilu, bojātu raķeti. Attālums vairs tikai puse no Zemes–Mēness attāluma.
Simttūkstoš kilometru, astoņdesmit tūkstoši, sešdesmit tūkstoši, piecdesmit tūkstoši.
– Masa 1,083 Zemes masas, diametrs pa ekvatora plakni 12.380 kilometru, apgriešanās periods 36 stundas, ass slīpums pret orbītas plakni 5 grādi 26 minūtes, gada ilgums 7236 stundas jeb 301,5 Zemes diennaktis jeb 201 vietējā diennakts. Attālums līdz saulei 125 miljoni kilometru. Dabiskie pavadoņi divi; masas 0,33 un 0,19 no Mēness masas, attālums no planētas 240˙000 km un 310˙000 km, apriņķošanas ilgumi 520 stundas un 800 stundas – Leons jau izpētījis un ber kā no grāmatas.
