Mans Benini jau sen ir precējies ar Onariosa meitu, un nu mūs, abus vecos, mani un Onariosu, saista kopīgi mazbērni. Tagad jau mūsu kolonijas iedzīvotāju skaits pārsniedz pusotra simta. Kā redzat, mums šajā laikā ir bijušas vairāk nekā simt kristības, bet, kopš nelaimīgā Leona nāves, nevienas bēres.
Reizēm, par to padomājot, kļūst pavisam dīvaini ap sirdi, ja atceras, ka tikai divi mēs šeit – es un Onarioss – esam īsti cilvēki, radušies no parastiem cilvēkiem. Un cik tas tomēr ir dīvaini, ja padomā, ka īstais Augustino, Olvārija vai Silvio mierīgi dzīvo kaut kur miljardiem kilometru attālumā un pat nenojauš, ka arī šeit viņi dzīvo. Un Kensija, kas mirusi pirms astoņdesmit gadiem, vai Dženija, kas dzīvoja pus gadu tūkstoti atpakaļ, vai, pareizāk sakot, rakstnieks viņu tad domās radījis – vai viņi visi varēja paredzēt, ka pēc tik ilga laika kāds cits cilvēks piesavināsies viņu domas un dvēseli un dzīvos viņu vietā tālāk. Galva reibst, kad to visu tā padomā.
Un Leons! Pēc viņa nāves es bieži atcerējos viņa filozofiju. Vēl divi Leoni dzīvoja starp mums. Vai tā nebija aizkapa dzīve, par ko savā laikā tika runājis Leons? Viņš bija dzīvs vai miris?
Lai par šiem neparastajiem notikumiem nākamās paaudzes uzzinātu ne tikai no sausajiem hroniku un zinātnisku apskatu datiem, mēs nolēmām aprakstīt šos notikumus nelielā stāstā. Tam mēs visi piekritām, bet par nelaimi starp mums nebija neviena rakstnieka, tāpēc neviens nebija ar mieru uzņemties šo darbu. Strīdējāmies ilgi, beidzot visi klupa virsū man kā kolonijas vadītājam. Bettas priekšnieks, kurš nenojauta, ka viņa kopija bija kļuvusi par manu apakšnieku, kādreiz ieceldams mani ekspedīcijas vadītāja amatā, uzvēla man kaklā visu smago pienākumu slogu, kas saistījās ar ekspedīcijas priekšnieka darbu.
Es gan pretojos, bet beigās biju spiests padoties. Un tagad es katru dienu sēdu pie galda un skatos laukā pa logu, domādams par to, ka mūsu diena ir pusotras reizes garāka nekā uz Zemes un ka mūs tas nemaz neapgrūtina, jo šeit pie daudz svaigākā gaisa, veselīgākā ūdens un citiem labiem apstākļiem cilvēki mazāk nogurst, augumā padodas lielāki, spēcīgāki un tos nemoka nekādas slimības. Un cik daudziem cilvēkiem būs vieta šajā paradīzē! Es sēdu, uzrakstu pa kādai frāzei un atkal skatos laukā, kur vietējie augi zaļo blakus no Zemes un Teriusa atvestajām kultūrām.
Mans dzīves ceļš ir bijis neparasts, un es dzīvoju kopā ar neparastiem ļaudīm, bet tas nupat ir aprakstīts, mans stāsts šeit beidzas, un es esmu ar mieru pateikties jebkuram dievam, jo varēšu ķerties pie patīkamākiem darbiem.
Balvi, 1963.g. jūnijs – novembris
2003.11.01 13:14 sestdiena
Laikā no skolas 1.klases līdz universitātes 1.kursam es iesāku rakstīt apmēram 40 romānus un stāstus, kuri gandrīz visi palika nepabeigti – galvenokārt tādēļ, ka es augu, kļuvu vecāks, un man vairs nepatika tas, kā tie bija iesākti. Vienīgais pabeigtais tā laika romāns bija «Buenosa robinsoni», kurš ir šeit publicēts augstāk.
Sestdien, 1963.gada 29.jūnijā, vasaras brīvlaikā pēc 9.klases žurnālā «Zinātne un tehnika», ko abonēju, (jādomā, jūnija numurā, bet varbūt bija jau atnācis jūlija numurs) es izlasīju Staņislava Lema stāsta «Solaris» fragmentu, kur kādā kosmiskajā stacijā virs kādas pētāmas planētas Okeāna vienam no pētniekiem materializējas viņa iedomu tēli. Staņislavam Lemam šie materializētie tēli bija aprakstīti baismīgi; pētnieks ļoti pārdzīvoja šo materializāciju un slēpa savus «briesmoņus» no pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem.
Bet man no šī stāsta izlasīšanas spontāni ieslēdzās Ģenerators (kā tas pēc tam ir bijis vairākas reizes dzīvē, kad ir īsā laikā tikušas radītas dažādas oriģinālas Sistēmas) un neaprima līdz pat nākošajam rītam, kad es, naktī ne minūti negulējis, ap sešiem vai septiņiem klusajā un tukšajā svētdienas rītā devos uz skolas basketbola laukumu pamētāt bumbu grozā, lai vismaz kaut kādā veidā atslēgtu savu Ģeneratoru.
Šis ir tas pats galds mūsu Balvu mājas dārzā pie akas, uz kura tika iesākts un pa lielākai daļai arī uzrakstīts romāns «Buenosa robinsoni» – un apmēram tas laiks [14] . un tas puika ir autors. labajā pusē – vecmāmiņa, kura daudzkārt pieminēta «Lasē» un citās grāmatās (Alvīne Egle – tēva māte, mirusi 1978.gadā; šeit viņai apmēram 73 gadi). Priekšplānā ir kaķis, vārdā Mika. Zināmā mērā (gan ļoti ļoti zināmā) – Mikus Raiņa prototips romānā «Miranda».
Foto: mans jaunākais brālis Juris Egle
Šajā naktī viss romāns «Buenosa robinsoni», ar visiem varoņiem, notikumiem un detaļām nostājās manā priekšā tā, ka pēc tam atlika to tikai vienkārši pierakstīt, vairs neko neizdomājot. Atgriezies no basketbola laukuma, es mazliet pagulēju, bet pēc tam, 30.jūnija pēcpusdienā, paņēmu tukšu kladi, nosēdos mūsu dārzā lapenē pie galda un ierakstīju klades pirmajā lappusē: «Sākts 1963.gada 30.jūnijā. Buenosa robinsoni. 1.nodaļa…»
