Beharvejs un Silvio atveda Františeku.
– Kāpēc tu sāki klausīt Donfiļjo toreiz raķetē? – es jautāju.
– Man bija viņa bail, – atbildēja Františeks.
– Kāpēc?
– Viņš bija tik briesmīgs. Bez tam viņš stāstīja man, ka Onarioss ir nelietis, noindējis profesoru, lai sagrābtu varu, un grib nogalināt mūs abus, ja mēs stāsimies viņam ceļā. Es gan viņam īsti neticēju, bet man bija no viņa bail.
– Bet tagad, uz Buenosa, pa šiem mēnešiem, ko tu pavadīji kopā ar mums, tu taču uzzināji patiesību par to, kas notika toreiz raķetē?
– Uzzināju gan, – sagrauztais Františeks atbildēja.
– Kāpēc tad tu vēl klausīji viņus?
– Viņi teica, ka jūs neizšķirot mani no viņiem, ka mums visiem trim esot viens liktenis, viens mērķis, viena cīņa. Bet pēc tam, kad viņi sāka runāt par lidošanu projām un citām nelietībām, viss sākās tik pēkšņi, un man bija jābēg kopā ar viņu, lai mani nenogalinātu, jo iznāca, ka es jau esmu tur piedalījies. Un tā man visu laiku bija jābēguļo kopā ar Donfiļjo un jāklausa viņš, jo atpakaļceļa man vairs nebija, kā es domāju. Tā tas viss gāja pret manu gribu kā apburtā riņķī, un es tur neko nevarēju grozīt. Beigās, redzot vēl vienu nelieša upuri ar nazi vēderā, es neizturēju un sacēlos pret viņu… Esmu vainīgs, sodiet mani kā atzīstat par vajadzīgu… – Františeks apklusa.
Ar vienprātīgu lēmumu mēs viņu amnestējām un atļāvām brīvi dzīvot starp mums.
Tālāk nekas sevišķs nenotika. Mēs itin mierīgi dzīvojām uz Buenosa. Kādu nedēļu pēc tiesas gan pāri planētai pārbrāzās vētra, līdzīga tai, kādā gāja bojā īstais Harvejs, taču tā neatstāja nekādas postošas sekas uz mūsu saimniecību.
Gāja dienas, nedēļas un mēneši. Dabiski, ka mēs interesējāmies par mūsu pieredzēto neparasto parādību cēloņiem un izskaidrojumu. Pamazām, ilgās savstarpējās pārrunās izkristalizējās mūsu domas šajā jautājumā.
Vispirms – kas tad bija mūsu draugu un ienaidnieku radītājs? Pēc ilgstošiem meklējumiem mēs nācām pie atzinuma, ka dzelmes radītājs nav individuālas būtnes. Zemūdens cilvēki nevarētu tā noslēpt savu eksistenci, mēs redzētu viņu pilsētas, viņu dzīves pazīmes. Tāpat viņi arī reizēm iznāktu laukā no ūdens arī bez tā, kad viņi iznesa savas «dāvanas» mums. Tad mēs kādreiz būtu redzējuši viņu vai viņu darba pēdas. Taču tādu nebija. Arī jaunos cilvēkus krastā nenesa kaut kādas individuālas būtnes, bet gan monolīta masa. Ja zem ūdens eksistētu zemūdens cilvēki, kāpēc tad tiem būtu vajadzīgs protoplazmas blāķis? Vai kā neizsmeļama barības krātuve? Un šie cilvēki dzīvotu savā barībā kā vidē? Nē, mēs bijām pārliecināti, ka protoplazmas blāķis arī ir tas radītājs, milzīga šūna, kolosāla amēba, kas tajā pašā laikā ir dažā ziņā vēl augstāk attīstīta par cilvēku. Mēs izmērījām aptuveni «amēbas» lielumu. Tā bija piecsimt kilometru gara un divsimt kilometru plata, tātad ap divsimt tūkstoš kubikkilometru jeb ap divsimt miljardu tonnu smaga. Šajā kolosālajā, bet pasīvajā dzīvniekā notika augsti organizēti, mums vēl neizpētīti procesi.
Otrs jautājums – kāpēc, kādā nolūkā milzīgā amēba radīja cilvēkus? Mums nebija citas atbildes kā: savas intereses pēc. Būtnei taču vajadzēja kaut kā nodarbināt savas īpatnējās, miljoniem tonnu smagās smadzenes, tā sakot, vajadzēja kaut ko darīt, kaut kā pavadīt savu laiku. Būtne ieinteresējās par nogrimušo Harveju, izpētīja to un sava prieka pēc radīja tā dzīvas kopijas. Pamazām būtne ieinteresējās arvien vairāk un meklēja iespēju kopēt mūs, pārējos. Kad arī tas bija paveikts, būtni ieinteresēja problēma radīt konkrētus materiālus tēlus tikai pēc smadzeņu šūnu iekšējiem stāvokļiem, kurus būtnei bija iespēja pārredzēt. Tas jau bija sarežģītāk nekā radīt mūsu vai nogrimušā Harveja kopijas.
Tajā briesmu naktī būtne, pētot mūs ar savu starojumu, radīja savās smadzenēs mūsu smadzeņu kopiju, nostādīja savu smadzeņu daļu tāpat kā mūsu smadzenes, lai varētu turpmāk strādāt, netraucējot mūs. Līdz ar to mūsu visu četru smadzenes it kā ieslēdzās būtnes smadzenēs, spēja strādāt ar tām vienotā sistēmā. Būtne savāca no mūsu smadzenēm visas ziņas, kas saistījās ar vajadzīgo tēlu, varbūt pat tādas, ko mēs paši jau šķitām aizmirsuši. Te šī būtne parādīja apbrīnojamas spējas, kā elektronu mašīna (ar to es viņu salīdzinu tāpēc, ka būtne bieži vien izmantoja ziņas, kuru nozīmi neizprata, neapzinājās), izsijājot no visa, ko mēs zinājām, to, ko mēs zinājām par vajadzīgo lietu un aizpildot baltos plankumus no tā, ko mēs nezinājām, ar to, kam tur loģiski jābūt, kas vienīgais tur iederas, piemēram, radot «mūsu viesu» miesas būvi, kuru, dabiski, mēs smalki nepārzinājām.
