Bieži mūsu smadzenes doto nesaistīja ar vajadzīgo, bet tikai spēja saistīt, tas ir, nebija vēl izdomājušas, bet varēja izdomāt, ja būtu kādreiz tādā virzienā kustinātas. Tādā gadījumā būtne spēja ar mūsu smadzeņu kopijām, kas saslēgtas vienotā sistēmā ar būtnes smadzenēm, domāt to, ko mēs vēl nebijām izdomājuši, bet tikai varētu izdomāt. Visvienkāršākais piemērs tam būtu kaut vai tāds, ka es nekad nebiju padomājis un tātad vēl nezināju to, vai Olvārija zina, ka es esmu devies ekspedīcijā uz A-lambda-3, bet viņa zināja to, jo, padomādams, es atcerētos, ka pirms aizlidošanas no Lukrēcija ziņu par aizlidošanu ekspedīcijas organizētāji paziņoja piederīgajiem. Šī ziņa gan sasniedza tos tikai pēc ilga laika.
Būtne varēja radīt ne vien tēlus pēc smadzeņu stāvokļa, bet arī otrādi: tēlus jaunradīto cilvēku smadzenēs; automātiski radīja iespaidu, ka viņi paši to zina, tātad būtne bija izpētījusi, kādi smadzeņu stāvokļi šādai pārliecībai atbilst.
Acīmredzot šai būtnei, tāpat kā cilvēkam, bija dziņa uzzināt visu jauno, neparasto, vēl nezināmo. Būtne izpētīja priekš savas zināšanas cilvēka uzbūvi, kā fizisko, tā fizikāli garīgo, t.i. kādā veidā mūsu smadzenes rada domas, iepazinās ar cilvēka uzbūves problēmām, pārbaudīja savas zināšanas savos paraugos un pētīja mūsu attieksmi pret viņas paraugiem. Šādu domu brīžos likās, ka mēs kustamies kā mikrocilvēciņš uz milzu mikroskopa priekšmeta stikliņa, es sev likos kā sīks svešas planētas kukainītis, kas dzīvo mūsu laboratorijās tikai tāpēc, ka mēs to vispusīgi pētām. Pēc pētīšanas pabeigšanas mēs viņu palaižam vaļā vai arī uzšķēržam un liekam zem mikroskopa, bet varenajai būtnei nebija vajadzības to darīt, jo tās spējas deva tai iespēju pētīt mūs no attāluma.
Vai būtne domāja? Noteikti – jā, bet ne tā kā mēs. Būdama vienīgā saprātīgā būtne uz planētas (par to mēs pārliecinājāmies), tā nevarēja būt ar tādu psihi kā individuālie cilvēki. Būtne nemira un nevairojās, tā mūžam atjaunojās pati sevī un tāpēc nevarēja saprast, ko mums nozīmē nāve un šī priekš mums tik dīvainā cilvēku rašanās. Tādēļ arī būtne ar tik vieglu sirdi varēja dot mums savas kopijas. Būtne nesaprata, kāda nozīme mūsu dzīvē ir citiem cilvēkiem un tātad arī to, kādu iespaidu uz mums var atstāt mūsu kopijas. Būtne to pētīja, bet neiedziļinājās mūsu psihē, kā mūs neinteresē tas, ko mūsu laboratorijas kukainītis domā par mūsu mēģinājumiem. Būtne spēja noteikt mūsu domas, spēja noteikt tēlu, kas saistījās ar zināmu smadzeņu šūnu stāvokli, bet izprast, ko mums tas nozīmē, viņa bieži vien nespēja. Vārdu sakot, būtne gan pētīja, bet nesaprata mūs, jo tās psihe bija pavisam savādāka. Pabeigusi pētīšanu, tā atstāja mūs savā vaļā, būdama pārliecināta, ka uzzinājusi visu, ko iespējams un kas to interesētu, bet patiesībā atstājusi nepamanītu to, ko tai neļāva saskatīt tās psihes īpatnības, ko tā, vienkārši sakot, nevarēja ne iedomāties.
Šai ziņā mums, cilvēkiem, ir lielas priekšrocības, jo mēs, būdami sabiedriskas būtnes, tajā pašā laikā esam arī individuālas un varam saprast šo «amēbu».
Trešais jautājums – kā būtne radīja cilvēkus? Mūsu strīdos es aizstāvēju šeit augstāk aprakstīto hipotēzi.
Tādas būtu mūsu domas par dīvaino parādību izskaidrojumu. Mēs esam pārliecināti, ka cilvēki reiz uzzinās dzelmes radītāja noslēpumus. Mēs bieži runājām arī par to, kāda tam varētu būt nozīme cilvēku dzīvē. Protams, zinātne bez raizēm var atstāt cilvēku radīšanu mātēm, bet tagad vēl pat grūti iedomāties, kāda nozīme šiem noslēpumiem būs nākotnes medicīnā.
Gāja laiks. Mēs dzīvojām, kā jau allaž cilvēki, arvien vairāk aizmirsdami daži savu, citi savu biedru dīvaino izcelšanos. Tikai dažreiz neparasti faktori mūsu dzīvē to atgādināja, piemēram, Harveji kaitināja viens otru, lielīdamies, ka zina otra pagātni, otra vecos noslēpumus, vissīkākās tā pagātnes domas, ko viņš nekad nevarēja izpaust citiem. Katram cilvēkam taču ir tādas lietas, ko neviens cits nekad neuzzina, bet pie mums tās zināja uzreiz pieci cilvēki.
Kopijas, kuras sākumā nemaz nebija iespējams atšķirt vienu no otras un kurām tāpēc mēs likām nēsāt atšķirīgus apģērbus, ar laiku savstarpēji attālinājās, gan fiziski, gan garīgi, jo katrs no tiem taču tomēr dzīvoja mazliet savādākos apstākļos, savādāk notika vielu maiņa un citi dzīvības procesi.
Uzbūvēt jaunu raķeti un aizlidot no šejienes nebija mūsu spēkos, tāpēc mēs arī necentāmies to darīt, bet visu savu darbu veltījām saimniecības attīstīšanai. Tā pamazām izvērtās arvien varenāka un varenāka, mūsu kolonija arvien plašāka un plašāka.
