Arī mūsu savstarpējās attiecības nepalika uz vietas. Nākošajā pavasarī es apprecējos ar Amintu; drīz pēc tam pārējie Osvaldo ar citām Amintām, tad sākās vesela kāzu virkne. Kāzas mēs svinējām grezni, cik vien to atļāva mūsu bagātība. Gada laikā nosvinējām veselas piecpadsmit kāzas. Izprecinājām visas mūsu meitenes. Daudzie Harveji precējās ar tikpat daudzajām bijušajām mīļākajām; abi Onariosi ar savām Kensijām, Aleons ar Fortūnu, Beleons ar Dženiju. Beidzot es, kā bijušais ekspedīcijas vadītājs un tagadējais kolonijas galva salaulāju seno pāri – Olvāriju un Silvio. Otrai Olvārijai gan nebija otra Silvio, un viņa bija spiesta samierināties ar Augustino. Vecpuišos palika tikai Bettas priekšnieks un Františeks.
Ir gan mums dīvains liktenis! Vai tad Onarioss vairs varēja cerēt apprecēties reiz ar savu Kensiju, kuru jau kopš piecdesmit gadiem uzskatīja par zudušu priekš sevis uz visiem laikiem?
Vēl nebija nosvinētas pēdējās kāzas – Augustino ar Olvāriju –, kad Aminta jau dāvāja man pirmo dēlu, ko, manam tēvam par godu, nosaucām par Benini. Pēc tam mūsu Buenosa iedzīvotāju skaits sāka vairoties gandrīz tikpat strauji kā toreiz, kad mums cilvēkus vēl dāvāja jūra.
Te, un sevišķi vēlāk, kad mūsu mazuļi paaugās, lieti noderēja Harveja pedagoģijas studentes no Lukrēcija zināšanas, kas gan, godīgi sakot, bija tikai iedomātas. Bet te es lieku reizi pārliecinājos, cik liela nozīme ir cilvēka pārliecībai par savām spējām. Cilvēks, kas domā, ka viņš nespēj kaut ko veikt un ir pārliecināts, ka tas neizdosies, bet tomēr dara to, nekad neveiks tik daudz un tik labi kā cilvēks, kurš ir pārliecināts par savām spējām, kaut arī patiesībā viņi zinātu vienādi daudz.
Mūsu kolonijas iedzīvotāju skaita ātrā pieaugšana, starp citu, liecināja, ka dzelmes radītājs ir devis mums pilnīgi normālus cilvēkus, kas spējīgi atstāt sev normālus pēcnācējus.
Kad manam Benini bija jau piecpadsmit Zemes gadi, uz Buenosa nolaidās starpzvaigžņu kosmiskais kuģis. No tā izkāpa pieci astronauti. Vai varat iedomāties viņu pārsteigumu, kad tie, domājuši ieraudzīt neapdzīvotu planētu vai, labākajā gadījumā, piecus pusdzīvus pirmās ekspedīcijas locekļus, atrada šeit vairāk nekā 90 cilvēku. Protams, viņi mūs sākumā noturēja par Buenosa pirmiedzīvotājiem, bet, izdzirduši skaidru spāņu valodu, mutes vien ieplēta.
Mēs norāvām viņu skafandriem ķiveres, sveicinājāmies un apkampāmies ar viņiem. Kad mēs stāstījām viņiem savu vēsturi, viņi neticēja, taču civilizētas spāņu kolonijas eksistence uz Buenosa bija nenoliedzama.
– Ieraudzījuši jūs, – ekspedīcijas vadītājs Roberto Dokaļjo teica, – mēs vispirms nodomājām, ka jūs esat tie, kas nonāvējuši Osvaldo Mandosu un viņa biedrus, planētas primitīvie mežoņi, kuriem par upuri kritusi bez vēsts pazudusī ekspedīcija A-lambda-3-I.
Mēs nepacietīgi izprašņājām ekspedīcijas locekļus par to, kas notiek uz Betta-26. Viņi pastāstīja mums, kā mūsu ekspedīcija noteiktā laikā nav atgriezusies, kāds uztraukums sacēlies uz Bettas, kā veselu pusgadu telelokatori meklējuši pazudušo raķeti, vai tā nav novirzījusies no kursa, taču veltīgi, kā gada laikā turpat uz Bettas noorganizēta papildekspedīcija A-lambda-3-II, kas sasniegusi mūs tajā pašā laikā, kad no Bettas noraidītā ziņa par mūsu pazušanu sasniedza Lukrēciju. Kad šī ziņa sasniegs Teriusu, uz Bettas jau zinās, ka mūsu ekspedīcija atradusies. Viena ziņa skries otrai pakaļ ar piecpadsmit gadu novēlošanos.
Mēs uzdāvinājām otrajai ekspedīcijai visus savus no jauna savāktos ļoti bagātīgos materiālus par Buenosu (vecās kolekcijas aizgāja bojā uzspridzinātajā raķetē). Tādējādi otrajai ekspedīcijai ietaupījās darbs, un tie varēja visu uzmanību veltīt mums. Viņi uzņēma neskaitāmas filmas par kolonijas dzīvi, ierakstīja videomagnetofonos mūsu stāstus, nokopēja mūsu kosmiskā kuģa žurnālu, kas vēlāk bija pārvērties par kolonijas hroniku, paņēma līdzi mūsu pirmās ekspedīcijas locekļu rakstus un uzskatus par šejienes neparastajām problēmām. Savākuši tiešām bagātīgus materiālus gan par Buenosu, gan par koloniju, viņi, pusgadu paviesojušies pie mums, aizlidoja. Septiņus gadus vēlāk šīs ziņas nokļuva uz Bettas un sāka ceļot tālāk uz Lukrēciju un Teriusu. Nu jau ir pagājuši turpat četrpadsmit gadu no tā brīža, kad viņi nolaidās uz Buenosa.
Ja gadījumā viņi turpat no Bettas nosūta uz mums jaunu ekspedīciju, tad tā var sasniegt mūs kurā katrā brīdī; laiks ir pagājis tieši tik daudz, lai aizlidotu līdz Betta-26 un atpakaļ. Bet organizēt ekspedīciju no mazās Bettas ir visai grūti, ja vien pa šo laiku tā nav izaugusi tikpat liela kā Lukrēcijs. Ja ne, tad iepriekš jāsazinās ar Lukrēciju, bet tas prasīs vēl piecpadsmit gadus. Tātad mēs pašreiz varam gaidīt nelielu ekspedīciju, kas apciemos mūs, apgādās ar dažādiem nepieciešamajiem aparātiem mūs un koloniju, bet lielāka skaita speciālistu saņemšanu un kolonistu ierašanos, ar vārdu sakot, parasto planētas kolonizācijas sākumu mēs varam sagaidīt tikai pēc piecpadsmit gadiem…
