Ēdnīcā Dana apsēdās pie galda un paēda,Prizmo nekur nebija redzams. "Nu nekas, viņš taču zina, kur mani meklēt, ja savajadzēsies," meitene nosprieda.
Atgriezusies savā istabiņā, Dana ķērās pie Pūķu un zvēru sējuma. Mierīgi to šķirstot, viņa nonāca līdz 243. lappusei, no kuras Danai pretī raudzījās astoņkāju briedis. Meitene to uzreiz pazina. Tas viņai atsauca atmiņā vēl nesen notikušo sarunu ar vecākiem par Annas, viņas māsīcas, dzimšanas dienu, kas bija paredzēta šo piektdien. Tagad viņai nebija ne jausmas, kāds datums ir tur, augšā, bet tam arī nebija nozīmes, jo tāpat uz jubileju viņa noteikti netiks. Bet tas, ka astoņkāju briedis, ko viņas ar Annu bija redzējušas bērnībā, tiešām ir īsts un dzīvo šeit, Apakšzemē, lika viņas mutei palikt vaļā.
Kad pirmais izbrīns pārgāja, Dana sāka lasīt, kas te par šo daudzkāju briedi ir teikts: "Stafers. Briedis ar astoņām kājām, saukts arī par "nenotveramo", jo spēj attīstīt lielu ātrumu ļoti īsā laikā. Vidējais skriešanas ātrums ir ap piecdesmit četriem kilometriem jamā ("oho, astoņdesmit kilometru stundā," Dana pārrēķināja pierastajās mērvienībās). Tie ir zālēdāji un dzīvo baros, mežainos apvidos." Ātri pārlaidusi acis atlikušajam aprakstam, viņa ieinteresējās par pēdējām rindkopām: "Leģenda par Odinu un viņa astoņkāju zirgu. Odins — Augšzemes skandināvu dievība, kas senos laikos ieradās Apakšzemes Dzīvības zemē un ir vienīgais, kas spēja ar kailām rokām notvert astoņu kāju briedi staferu. Vienu viņš aizvedis sev līdzi un nolauzis tam ragus, tā pierādot dzīvniekam savu pārākumu. Augšzemē viņš visiem teicis, ka tas ir zirgs, un turpmāk jājis tikai ar to. Panākt Odinu nav spējis neviens. Šo stāstu var lasīt arī Bernota Oblena Dzīvības zemes hronikās par svešzemnieku ieceļošanu Apakšzemē." Pie apraksta bija arī kāda Augšzemes mākslinieka glezna, kur attēlots Odins ar savu "zirgu".
Lasot šo grāmatu, Danai pagāja visa diena, līdz vakariņās viņa ēdnīcā sastapa Prizmo runājamies ar kādu rudmatainu argekli.
- Burzma bija vienkārši briesmīga, Prizmo stāstīja savam tautietim. Laikam viņiem tur kāds pasākums bijis. Bet tik un tā es tev nopirku, ko lūdzi.
Prizmo pasniedza rudmatainajam argeklim jaunus zābakus, par kuriem viņš vakar bija ilgi kaulējies ar pārdevēju.
- Paldies par zābakiem, argeklis pateicās un ieskatījās pulkstenī. Tagad gan man jāsteidzas. Sveiki! Vai, piedošanu! viņš atvainojās, uzskrējis virsū Danai.
- Dana, iepazīsties, šis ir Džims. Džim, tā ir Dana.
- Prieks iepazīties.
- Man arī, Dana noteica un paspieda argeklim roku, lai arī šķita, ka tas būs sarežģīti viņa garo nagu dēļ.
- Labi. Es tad eju. Vēlreiz paldies par zābakiem, Džims steidzīgi izgāja no ēdnīcas, atstājot Prizmo un Danu divatā.
Viņi apsēdās pie galda. Uz tā atradās pusizēsts šķīvis — acīmredzot tas piederēja Prizmo.
- Vai arī tu strādā raktuvēs? meitene jautāja, zinot, ka tas ir šejienes vīriešu pamatdarbs.
- Nē, nē. Es tam esmu par vecu, teica Prizmo un piebeidza savu sacepuma porciju.
- Emm… Varbūt tas šeit ir nepieklājīgi, bet cik tev ir gadu?
- Man? Seši tūkstoši trīssimt septiņdesmit astoņi gadi, Prizmo atteica, neatraujoties no sava šķīvja. Pamanījis Danas apjukumu, viņš piebilda: Tas sanāks astoņdesmit trīs gadi pēc jūsu skaitīšanas sistēmas.
- Bet izskatās, it kā tev būtu piecdesmit.
- Nu paldies, argeklis glaimots noteica un atsāka ēst.
Saruna turpinājās par dažādu personu vecumiem, un
Dana uzzināja, ka argekļu Vecajam ir divsimt astoņdesmit četri gadi, kas lika meitenei skaudīgi noelsties, jo cilvēkiem diemžēl tik garu mūžu nenodzīvot. Vēl Dana uzzināja, ka visilgāk dzīvojošās būtnes šeit ir pulitāri — trīsgalvaini zemes pūķi, kuru vidējais vecums esot ap sešsimt gadiem, bet daži indivīdi nodzīvojot vairāk par septiņiem simtiem gadu! Pēc vakariņām Dana to pārbaudīja savā grāmatā, un tur tiešām bija teikts, ka rekords esot septiņsimt trīsdesmit divi gadi!
- Lūk, tas nu tiešām ir daudz! gultā sēžot, Dana klusi noteica.
Vēl viena diena bija pagājusi, un meitene saskaitīja, ka šeit, pazemē, viņa pavadījusi jau sešas dienas. Kamēr Dana ēda vakariņas, lielais skapis atkal bija pazudis, bet meitene jau sāka pie tā kustībām pierast. Laikam tas kaut kā saistīts ar vietējo maģiju.
Nākamajā rītā Prizmo sameklēja Danu pie brokastīm, padeva labrītu un ķērās pie nopietnas sarunas:
- Man šķiet, ka jāsāk izmantot tavu Medaljonu. Divi gadi tiešām nav tik bezgalīgi ilgs laiks, kā varētu šķist. Ko tu saki? viņš jautādams pamāja ar karoti Danas virzienā.
- Jā, vajadzētu gan, meitene atbildēja un uzlika sev rasolu, kas nedaudz spīdēja, tāpēc Dana nosprieda, ka tur varētu būt pievienoti spīdīgie krabji jeb srafori.
