Brīdi pastāvējusi savas istabiņas vidū smagi elpojot, Dana pamazām atjēdzās no pārbīļa un, neatrāvusi skatienu no skapja, paņēma grāmatu Pūķi un zvēri. Viņa sameklēja pūķu nodaļā mazo, sarkano rūcēju:
"Zolofīts. Senu celtņu un tempļu sargs. Dzīvo tik ilgi, kamēr eksistē tam sargāšanā nodotā ēka. Spēj sastingt un pārvērsties akmenī. Vienīgais veids, kā zolofītu saskatīt tumsā, ir meklēt spoži sarkanās acis. Izcila dzirde, bet vāja redze. Labi attīstīta oža."
"Nu skaidrs, kāpēc viņš mani atrada, bet neredzēja," Dana nosprieda, kad, ik pa brīdim metot bažīgus skatienus skapja virzienā, bija izlasījusi zolofīta aprakstu.
Labāk tur vairs neiet, viņa skaļi domāja. Bet kur tas tomēr bija? Pāri balkonam bija redzams tuksnesis. Ā! Uguns zemē bija tuksnesis. Baltais tuksnesis!
Paķērusi Fortūnijas karti, ko Dana saņēma aploksnē kopā ar Pareģojumu, viņa palūkojās uz apakšējo labo stūri, tad uz kreiso. Lūk, kur! Kāpēc viņa nebija to ievērojusi agrāk? Tieši pie Pūķu kalna virsotnes bija uzzīmēts mazs balkona attēls.
"Tas jau sāk kļūt interesanti. Caur šo skapi var nokļūt Pūķu kalnā?" Dana prātoja, bet pēc brīža apdomājās un sev apsolīja, ka bez nopietna iemesla tur vairs neies.
"Tā var ari bez galvas palikt. Un Apakšzemē pavadīta tikai nedēļa."
Turpmākajās dienās lielais, melnais skapis joprojām te parādījās, te pazuda, bet meitene vairs nemēģināja tajā iekļūt.
Vienpadsmitās dienas rītā Dana devās pa savu ierasto ceļu uz ēdnīcu un ieturēja kārtīgu maltīti. Mazie argekļu bērni bija sasēdušies kopā lielā barā un kaut ko aktīvi apsprieda (droši vien kādu nedarbu), kamēr daži gados vecāki argekļi pētīja drūbļu avīzes pirmo lappusi. Starp tiem bija arī Džims, ar kuru Prizmo meiteni pirms dažām dienām bija iepazīstinājis. Pašu Prizmo gan nemanīja.
Lai gan jau paēdusi, Dana turpināja sēdēt ēdnīcā un niekojās ar kaut ko, kas atgādināja rozīnes. Garlaicības mākta, viņa vēroja rosību virtuvē. No lielajiem katliem cēlās tvaiku mutuļi, pavāri rullēja mīklu, kāds pavāra palīgs tai lika virsū sagrieztus ābolus, tad vēl pa virsu uzbēra kanēli ar cukuru. Izskatījās, ka vakarā būs ābolkūka. Dana savulaik bija bažījusies, vai mammas dūšīgā ēdināšana neliks viņai pieņemties svarā, bet te nu gatavoja vēl varenāk.
Kad meitene jau sāka domāt par došanos atpakaļ uz savu istabiņu, parādījās Prizmo. Viņš uzreiz pienāca pie Danas.
- Sveika! Klau, mūsu Vecais vēlas rīt ar tevi parunāties. Par dažādām lietām. Viņš parasti atrodas Templī.
- Jums šeit ir arī Templis? Dana ar interesi palūkojās uz Prizmo.
- Ir, ir. Mēs par Templi vienkārši saucam to telpu, kur glabājas seni rokraksti. Zini, domāju, es iešu tev līdzi, gribu zināt, ko viņš tev teiks. Bet nu atvaino mani, šis tas vēl šodien jāizdara. Viņš iegrābās ar visu plaukstu rozīņu bļodā un ātri devās ārā no ēdnīcas.
Danai viss vakars pagāja garlaicīgi un neinteresanti. Līdz pēkšņi…
Bija kluss un tumšs. Dana, ģērbusies naktskreklā, gāja pa lielu, neapgaismotu gaiteni. Viņa nezināja, kāpēc te atrodas. Tikai pirms mirkļa viņa bija savā gultā, bet nu ir te. Tomēr viņa šo vietu zināja. Tā bija redzēta.
Uz grīdas un griestiem bija dažādi zīmējumi un simboli, bet nišās gar sienām rindojās kolonnas. Šķita, ka gaitenis nekad nebeigsies, tomēr beidzot tas noslēdzās ar lielu, patukšu telpu. To apgaismoja vāja, zilgana gaisma, bet tās bija pietiekami, lai saskatītu zīmējumus uz sienām, griestiem un grīdas. Gar sienām stāvēja dažas baisas un dīvainas statujas, kas pustumsā izskatījās kā dzīvas. Lielās telpas galā atradās mazas akmens durtiņas, no tām pa labi stāvēja stūrains akmens krēsls, kas atgādināja mazu troni. Telpas vidū uz liela podesta stāvēja ļoti veca grāmata biezos ādas vākos.
Dana piegāja pie grāmatas un atvēra to. Tās vāki bija nobružāti. Iedzeltenās lapas bija pārklātas ar maziem un Danai pilnīgi svešiem simboliem. Ik pa brīdim gadījās arī lieli un nesaprotami zīmējumi.
Meitene šķīra lapas aizvien ātrāk, it kā kaut ko meklējot. Bet ko? To viņa nezināja, līdz atrada — lielu zīmējumu ar četriem jocīgiem zirgiem un viņas Medaljona attēlu pa vidu. Šos zirgus viņa jau reiz bija redzējusi. Kur — viņa pati sev vaicāja, līdz atcerējās: uz sienas pie mazā, sarkanā pūķīša. Ko tas nozīmēja? Šeit zīmējums bija kvalitatīvāks, un Dana saskatīja, ka zirgam ar lielajām krēpēm to vietā patiesībā ir liesmas. Jau atkal četri elementi?
Zem zīmējuma bija teksts maziem burtiņiem, bet izlasīt to Dana nevarēja. Kas tā varēja būt par valodu? Drūbļu, argekļu, vēl kāda Fortūnijas valoda? Dana cerēja, ja viņa uzminēs, kas tā par valodu, viņa spēs izlasīt tekstu, bet nekas nesanāca. Toties viņa sadzirdēja tuvojošās cilvēku balsis. Tās nāca no mazajām durtiņām blakus akmens tronim. "Ak vai, mani pieķers," Dana izmisusi
nodomāja un nākamajā brīdī pamodās savā gultā, smagi elpodama, it kā būtu ilgi skrējusi. Sega bija noslīdējusi uz grīdas. Meitene jutās ļoti nogurusi.
Tas bija sapnis? Atkal? viņa sev vaicāja. Viss šķita tik reāli. Kur viņa bija? Kas tā bija par grāmatu?
