-    Kā jau es tev teicu… vai tomēr neteicu? Katrs Sar­gātājs visdrīzāk atradīsies sev piemērotā vidē, bet visi atrodami šeit, Uguns zemē. Mana teorija ir tāda — Zemes Sargātājs visdrīzāk varētu būt aiz Mežu loka, Ūdens Sargātājs — Strēlnieku ezerā, Uguns — iespējams, Baltajā tuksnesī, bet Gaisa varētu būt vienīgi tur, kur ir baltie mākoņi — Mākoņu alejā. Ko tu par to saki? Prizmo sauca varbūtējās Sargātāju atrašanās vietas, un ar katru vietas nosaukumu viņa karote gaisā kustējās arvien plašākiem vēzieniem.

-    Nu, izklausās sakarīgi, meitene domīgi atbildēja, cenzdamās atsaukt atmiņā šīs zemes karti.

-    Tā kā Mežu loks atrodas mums vistuvāk, es uz­skatu, ka turp mēs varētu doties vispirms, Prizmo turpināja klāstīt savas idejas.

-    Jā. Dana nemaz nezināja, ko vēl piebilst.

-   Bet ir problēmas. Jāšķērso Lielais purvs, bet tas nav apdzīvots. Nevar zināt, kādas briesmas mums tur var uzglūnēt. Varētu būt visai bīstami. Mums derētu paķert līdzi vēl kādu, drošībai.

-     Vai patiesi vienīgās vietas, kas ir apdzīvotas, ir ciemi, kentauru kalni un te, pazemes alas?

-    Ar ļaudīm jā. Bet vēl jau ir pūķi un zvēri.

-    Bet tie taču ir dzīvnieki.

-    Mums atšķirība nešķiet tik liela kā jums, cilvē­kiem. Ja kas, Pareģis arī ir dzīvnieks.

-    Tas, kas sacerēja to murgaino dzejoli par mani?

-    Tieši tā.

Pēc brokastīm abi šķīrās, un pārējā dienas daļā atkal nekas interesants nenotika. Danai kļuva garlaicīgi. Prizmo bija devies risināt ceļojuma organizatoriskos jautājumus, visiem citiem argekļiem bija savi pienākumi un ierastās izpriecas, tikai Danai īsti nekā nebija, ko darīt. Viņa sāka ilgoties pēc vecākiem un mājām. Pēc savām iemīļotajām grāmatām un pat pēc nekārtīgās istabas. Pēc radiem, ar kuriem citādi būtu satikusies labi ja reizi gadā. Un, kas šeit izrādījās visai būtiski, — pēc saules un debesīm. Vienīgais Danas laika kavēklis Apakšzemē bija grāmata Pūķi un zvēri, bet tā jau bija diezgan rūpīgi izpētīta. Viņa cerēja, ka vismaz, sākoties ekspedīcijai uz Mežu loku, kaut kas beidzot mainīsies.

Nākamajā rītā Danu pamodināja kaut kas līdzīgs sau­les zaķītim, kas nekaunīgi spīdēja acīs. Neapmierināta, ka pamodināta pirms laika, Dana pieslējās gultā sēdus un palūkojās apkārt — kas tad te varēja spīdēt? Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija tas, ka klaiņojošais skapis ir atkal pārradies mājās, turklāt tā durvis ir nedaudz pavēr­tas. No turienes spīdēja dīvaina, spoža gaisma.

Meitene ātri izlēca no gultas un, pieskrējusi pie skapja, uzmanīgi pavēra plašāk durvis. Iekšpuse tam bija gluži kā jebkuram parastam lielam, tukšam skapim, ja neskaita faktu, ka visu aizmugurējo sienu sedza kaut kas līdzīgs spogulim, tikai tā virsma vizuļoja kā sakus­tināts ūdens.

Dana labu brīdi vēroja dīvaino spoguli un galu galā nosprieda, ka nekādas briesmas no tā nedraud. Meitene atvēra durvis līdz galam vaļā, iekāpa skapī un uzmanīgi tuvojās "ūdens" virsmai. Tā šķita caurspīdīga, jo aiz šīs ņirboņas skaidri varēja saskatīt akmens sienu, un tā noteikti nebija Danas istabiņas siena.

Meitene ar pirkstu galiņiem pieskārās dīvainajai vielai. Tā nebija ne auksta, ne slapja. Šķita, ka nekāda šķēršļa vispār nav. Tikai ilūzija? Atvilkusi roku, mei­tene paliecās atpakaļ. Palūkodamās uz savas istabiņas durvīm, kas vēl joprojām bija ciet, viņa pārbaudīja, vai kāds nav ienācis un ieraudzījis viņu ložņājam pa svešiem skapjiem. Tad, ziņkārības mocīta, Dana vairs ilgāk nekavējās un, acis aizvērusi, iebāza seju dīvainajā "ūdenī". Kādu brīdi tā stāvējusi, viņa acis atkal atvēra un palūkojās apkārt.

Pretī viņai bija tā pati akmens siena, ko Dana jau bija redzējusi caur "ūdeni". Uz tās bija redzami vienkārši zīmējumi — pašā vidū bija attēlots jocīgs putns un četri pavisam dīvaini zirgi — ar zivs asti, ar spārniem, ar ragiem un ar milzīgām krēpēm. Blakus bija redzami greizi pūķīši, zivis, koki, cilvēciņi un drūbļi.

Palūkojusies pa labi, Dana ieraudzīja tikai garu, tumšu gaiteni, kura sienas bija noklātas ar zīmēm un simboliem. Pa kreisi bija liels, apaļš balkons, bagātīgi izgreznots, kurš galīgi neiederējās askētiskajā apkārtnē. No balkona puses nāca žilbinoši spoža gaisma un kar­stums — vismaz salīdzinājumā ar to pustumsu, kurā dzīvoja argekļi. Tālu lejā pāri balkona margām pletās dzeltenīgs tuksnesis. "Kur gan es esmu?" Dana prātoja. "Argekļu alās nekā tāda nav."

Dana vēl aizvien, galvu caur "ūdens" sienu izbāzusi, vēroja gan balkonu, gan tālo tuksnesi, kad piepeši pie labās auss sadzirdēja rūkoņu un žigli atrāvās atpakaļ skapja iekšienē, nemaz nepalūkojusies, kas tur trokšņoja. Nākamajā bridi Danai gar degunu aiz "ūdens" sienas aizčāpoja sarkans pūķītis ar sarkanām acīm un mel­niem, plīvojošiem spārniņiem. Danu viņš neredzēja un aizsoļoja garām, rūpīgi ošņājot gaisu. Danai radās aizdo­mas, ka pūķītis varētu būt spējīgs viņu saost un sekot, tāpēc viņa ātri izlēca no skapja un aizcirta durvis, tās vēl cieši piespiežot, lai pārliecinātos, ka tās pašas no sevis neatvērsies.

Перейти на страницу:

Похожие книги