Milzīgs nogurums kā smaga sega uzgāzās meitenei virsū, un viņa nepamanīja, kā ieslīgst dziļā bezsapņu miegā.
.
— Ovenis ir jūtami sAļš dārzenis, bet ar dažādām mērcītēm un vistu olām to var pagatavot ļoti garšīgu un ēst uz maizes. Gribi pamēģināt? Prizmo piedāvāja Danai kārtējo eksotisko ēdienu, bet Dana pēc vakardienas jocīgā sapņa jutās nedaudz sagurusi, ari ēstgribas nebija. Pierastie virtuves trokšņi šorīt burtiski griezās ausīs.
- Neizgulējies, ko? Tu vispār jūties labi? Prizmo vaicāja, pētīdams Danu, kas jau labu laiku drūmi sēdēja pie galda.
- Slikti gulēju… Viņa ne īpaši vēlējās stāstīt par savu sapni.
- Man ir ideja. Iedzer šo. Tā ir trembru sula. Ļoti labi palīdz pret dažādām slimībām, nogurumu un bezmiegu. Varbūt šķitīs drusku parūgta, viņš piedāvāja Danai dzērienu.
Dana iestrēba ne īpaši garšīgās, zilās suslas malciņu, un jau pēc brītiņa Danai šķita, ka galvu piepildījis mīksts un maigs siltums, it kā viņai būtu uzmaukta liela, pūkaina cepure. Drīz arī ķermeni pārņēma siltums, un nogurums sāka pāriet. Miegs nenāca vairs nc prātā, un meitene brīnījās, kā viņai vispār kādreiz varējis nākt miegs!
- Kaut kas traks! Dana noelsās vien un izdzēra visu līdz galam.
- Labs, vai ne? Neaizmirsti, ka šodien Vecais grib ar tevi aprunāties.
- Par ko būs runa? Zini? Izbaudot dzēriena iespaidu, Dana tikai pa ausu galam ieklausījās argekļa sacītajā.
- Par tev uzdoto darbu. Ko mēs plānojam darīt; vai zinām, ar ko sākt? Neuztraucies, es tev atnākšu līdzi. Man tika uzdots tev palīdzēt, un es savu uzdevumu pildīšu, viņš lepni paziņoja.
- Kāpēc tieši tev? Es, protams, nesūdzos… viņa ātri piebilda, lai Prizmo, Dievs pasargi, neapvainotos.
- Es jau teicu, ka pazinu tavus vecākus. Biju pat klāt tavā dzimšanas brīdī, Prizmo smaidot gremdējās atmiņās.
- Tiešām? Dana palūkojās uz argekli ar visai izbrīnītu skatienu. Varbūt tāpēc Danai savulaik šķita, ka viņa jau sen pazīst Prizmo?
- Jā. Atceros, kā tas bija. Dzemdības notika Drūbļu ciema slimnīcā. Tie no mums, kas tobrīd atradās pilsētā, devās apraudzīt tevi un tavu mammu.
Prizmo labprāt kavējoties savās atmiņās un Danai ieinteresēti klausoties, brokastis abiem pagāja labā noskaņojumā, bet pēc tām viņi devās solītajā vizītē pie Vecā. Iznācis no ēdnīcas, Prizmo nogriezās pa kreisi uz lielu, pustumšu gaiteni. Dana ar milzu izbrīnu tūlīt atminējās šo vietu. Kolonnas, simboli uz sienām, griestiem un grīdas — tas bija gaitenis no viņas sapņa, pēc kura viņa šorīt pamodās ar tik sliktu pašsajūtu. Bet vai tas patiesībā bija sapnis? Nu jau viņa sāka par to šaubīties. Viss arvien vairāk sāka līdzināties tai sajūtai, kādu viņa atcerējās pēc divas reizes pārdzīvotās piknika sestdienas, kad viņu sagrāba baisais žļarkāls. Meitene brīnījās, ka nebija vēl Prizmo pastāstījusi par šo dīvaino dubultošanos.
Dana vēl jo uzmanīgāk nopētīja gaiteni, kuru šoreiz vāji apgaismoja lāpas gar sienām. Ievērojis viņas skatienu kolonnu virzienā, Prizmo sāka kārtējo stāstu no šejienes vēstures.
- Katrus simts gadus par godu argekļu pazemes alu pastāvēšanai tiek uzcelta viena kolonna. Šeit ir jau savas trīssimt kolonnas. Katru veido cits tēlnieks un tās izveidei velta desmit gadus, Prizmo vēstīja, skatoties uz eleganti vienkāršajām, bet skaistajām un meistarīgi izveidotajām kolonnām. Gada beigās sāks veidot vēl vienu, par godu jaunajai tūkstošgadei.
- Neizskatās, ka te būtu tik daudz kolonnu. Lai gan gaitenis ir garš, tajā nu noteikti nav vietas trīssimt kolonnām.
- Ieskaties vērīgāk. Agrāk šis gaitenis bija daudz platāks, to sacīdams, viņš norādīja uz atstarpi starp divām kolonnām. Tumsā aiz pirmās kolonnu rindas Dana ieraudzīja nākamo un aiz tās vēl un vēl. Tās cita aiz citas stāvēja glītās rindās kā zaldāti.
- Un šeit dzīvo mūsu Vecais. Viņi jau bija nonākuši pie lielās telpas ar akmens troni. Tagad, kad apaļā telpa bija kārtīgi apgaismota, tā vairs neizskatījās tik baisa un spocīga kā naktī. Uz sienām bija attēlotas dažādas kauju ainas kā vecā vēstures grāmatā, un arī skulptūrās nebija nekā briesmīga — parasti karavadoņu tēli. Tikai naktī tas Danai bija šķitis biedējoši.
- Labdien, Dana, Prizmo! no akmens troņa puses atskanēja pazīstama balss.
- Labdien! Prizmo reizē ar Danu atņēma sveicienu.
- Ceru, ka esat šeit iedzīvojusies un neesat vairs īpaši nomākta, Vecais uzrunāja Danu.
- Paldies, viss kārtībā, Dana nedroši noteica. Viņa gan apdomāja, vai nepiebilst "pa pusei", bet nolēma paklusēt.
- Tas labi. Ceru, ka mans labais draugs Prizmo ir jūs informējis pilnībā par to, kas šeit īsti notiek.
- Jā. Ir jāsameklē četri Sargātāji, kuri atrodas nezināmā vietā kaut kur šeit, Uguns zemē, Dana atkārtoja to, ko viņai bija teicis Prizmo.
- Tieši tā. Medaljons ir pie jums?
- Jā, Dana izvilka no krekliņa apakšas Medaljonu, kuru, kā Violas kundze bija ieteikusi, nebija ņēmusi nost.
- Labi, labi. Šī lietiņa tātad būs atslēga, kura vienīgā spēs pamodināt Sargātājus un izbeigt karu ar Netonu, Vecais apmierināti noteica.
