- Kā tas ir — atslēga? Dana ieprasījās. Kā lai viņa zina, ko iesākt, ja nezina, ko šis tik nozīmīgais priekšmets dara.
- Labi, ka pajautājāt. Pietuvoties tai vietai, kur atrodas Sargātājs, varēs tikai tas, kuram būs Medaljons. Tāpat Medaljons norādīs ceļu pie Sargātāja. Nu, un vēl Medaljonam ir dažādas papildu iespējas, Vecais noslēpumaini piebilda un pasmaidīja. Dana neizpratnē lūkojās viņā. Neko nesagaidījusi, viņa pagriezās pret Prizmo, kas stāvēja meitenei nedaudz aiz muguras un arī apmierināti smīnēja.
- Jau atkal! Nu kas tas ir? Kas tie par noslēpumainiem papildu bonusiem, par ko visi zina, tikai man nesaka? Dana neapmierināta iesaucās.
- Neuztraucieties! Ar laiku visu uzzināsit. Un atļaujos domāt, ka tas būs visai drīz, Vecais nopietni atbildēja. Es uzskatu, ka divi gadi ir pietiekams laiks, lai visu paveiktu, bet tas var būt arī bīstami. Šeit, Uguns zemē, arī nelielu gabalu paejot nost no apdzīvotām vietām, var uzglūnēt briesmas. Ar ko jūs plānojat sākt? Vecais atgriezās pie uzdevuma apspriešanas.
- Mēs domājām par Mežu loku. Tas ir vistuvāk un, manuprāt, vismazāk bīstami, Prizmo iesaistījās apspriešanā.
- Tad vēlu jums veiksmi! Kad domājat doties?
- Nu… tik konkrētu plānu mums vēl nav, Prizmo turpināja.
- Es ieteiktu pēc piecām dienām. Domāju, ka tad būs labi laika apstākļi. Ne karsts, ne auksts. Tā vismaz sola, Vecais noteica gluži kā laika ziņu diktors.
- Paldies, teica Prizmo, un Dana sekoja viņa piemēram. Abi jau grasījās doties atpakaļ, bet pēdējā brīdī Dana tomēr nolēma uzdot vēl kādu jautājumu, par ko bija prātojusi visu ceļu šurp.
- Es drīkstu kaut ko pajautāt?
- Jā. Droši, droši, Vecais sarosījās.
- Kad žļarkāli mani atvilka šurp… Nē, patiesībā pirms tam… Redziet, viss it kā notika divas reizes. Pirmajā reizē žļarkāli mani gan ievilka ezerā, bet es pamodos savā gultā. Domāju, ka tas ir tikai sapnis, bet tajā dienā viss atkārtojās vēlreiz, tikai šoreiz pēc ezera es nonācu šeit. Tā nu es it kā tiku ievilkta ezerā divas reizes.
- Dienas bija pilnīgi identiskas? jautāja Vecais.
- Gandrīz, bet otrajā reizē es atcerējos to, kas bija noticis pirmajā reizē. Iespējams, es būtu varējusi izbēgt no ievilkšanas ezerā, ja būtu rīkojusies enerģiskāk, pastāstījusi vecākiem vai vēl kaut ko pasākusi.
Vecais uzreiz neko neatbildēja, tikai sarauca pieri, atbalstot galvu plaukstā. Arī Prizmo neko neteica, pārsteigts par šādu faktu.
- Mjāā! Vecais beidzot nomurmināja. To nu gan es nebiju gaidījis. Ne jau pirms Medaljona iegūšanas. Pārsteidzoši.
- Kas? Dana nepacietīgi jautāja. Tam ir kāda saistība ar jūsu pieminētajiem Medaljona papildu bonusiem?
- Jā. Viss uz to norāda, Vecais noteica.
- Tātad es varu piedzīvot divreiz kādu notikumu, ja tuvumā ir žļarkāli? Dana gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.
- Nē, nē, ar žļarkāliem tam nav nekāda sakara. Tas ir citādi un daudz sarežģītāk.
- Un jūs man arī tagad neko neteiksit, vai ne? Dana jautāja.
- Tā tam nevajadzēja būt. Tam vajadzēja sākties tikai pēc desmit cilvēku dienām.
- Kam sākties?
- Vai jums vēl kādreiz tā ir gadījies? Vecais tikai jautāja savu.
- Ne tā, ka atkārtojas visa diena, bet kaut kas līdzīgs bija gan.
- Pirms vai pēc nokļūšanas šeit?
- Pēc.
- Pirms vai pēc Medaljona saņemšanas?
- Pēc. Bet ko tas viss nozīmē?
- Es visu paskaidrošu tad, kad būs pagājušas desmit dienas kopš Medaljona saņemšanas. Tātad pēc divām dienām, Vecais atbildēja un ar to lika noprast, ka saruna ir beigusies. Dana un Prizmo devās atpakaļ pa lielo gaiteni.
- Mēs tur sabijām labi ja desmit minūtes, tas jūsu Vecais varēja arī vairāk kaut ko paskaidrot, nedaudz pikti teica Dana, palūkojoties pār plecu uz Veco, kurš, domās iegrimis, piecēlās no troņa un devās uz mazajām akmens durtiņām.
- Viņam nepatīk visu sagremot padoto vietā. Turklāt pēdējā laikā viņš ir diezgan aizņemts, Prizmo piebilda. Un nemaz neprasi, ar ko, jo man nav ne jausmas. Viņš ir viens no Elderiem — tiem, kas pārvalda visu Fortūniju, tā ka darāmā viņam ir gana.
Danai šķita, ka viņa nebija guvusi nekādu labumu no šīs sarunas, vienīgi uzzinājusi, kur atrodas gaitenis ar kolonnām un grāmata no sapņa un ka viņu tiešām gaida kaut kāds nezināms "bonuss", par kuru nav pat skaidrs, vai tas vispār būs kas labs. Un vēl — kaut kas nebija tā, kā Vecais to paredzējis. "Ko, pie velna, viņi no manis slēpj?" Dana sev jautāja. "Tātad tas tomēr bija sapnis? Tikai par un ar īstām lietām?"
- Bet tu? Vai tu zini, kas tas par "bonusu"? Danas nākamais jautājums bija adresēts Prizmo. Ja ne no Vecā, tad varbūt no Prizmo varētu kaut ko izspiest.
- Ja godīgi, tad pilnībā visu es nezinu. Vecais ar Violu zina vairāk. Bet, ja Vecais apgalvo, ka tev tas ir par agru, tad tam ir jābūt kaut kam nopietnam. Šī atbilde Danu it nemaz nenomierināja, bet Prizmo acīmredzot neko daudz vairāk nezināja.
- Tad kāpēc tu vienmēr tik viltīgi smaidi?
- Tāpēc, ka es domāju, ka zinu, kas tas varētu būt.
- Un kas?
