- Šaubos gan, vai man tagad vajadzētu ko teikt, Prizmo klusi norūca, pametot skatienu atpakaļ uz pustumsā slīgstošo Templi. Dažbrīd man šķiet, ka viņš dzird visu, kas notiek apkārt.
Prizmo savas nojautas neatklāja, un nākamās divas dienas Danai pagāja, prātojot par to, kas tas varētu būt, ko Vecais pagaidām liedzas viņai atklāt. Viņa centās arī paredzēt, kas notiks pēc piecām dienām, kad viņi dosies meklējumos, kā arī mēģināja uzminēt, kāds viņas dīvainajiem sapņiem sakars ar Medaljonu.
Vakarā, kad Dana jau bija gultā un grasījās iemigt, pasaule pēkšņi vienā mirklī atkal izmainījās. Zem kājām bija jūtama akmens grīda, un meitene saprata, ka viņa vairs nav savā gultā un atkal kaut kur iet — pa gaiteni ar kolonnām. Aiz muguras varēja dzirdēt ļoti tālas balsis, bet tas tikai lika paātrināt soli.
- Nē, tikai ne atkal! Dana, atskārtusi, ka atrodas savā kārtējā sapnī, izmisusi klusi nočukstēja. Tomēr meitene ātri samierinājās, un, par spīti tam, ka viņa atradās tur, kur viņa nedrīkstētu būt, meitene neapstājās un devās uz priekšu. Dana instinktīvi zināja, ka viņai te ir jābūt. Tam noteikti bija cieša saistība ar Sargātāju atrašanu.
Ienākusi lielajā telpā, Dana uzreiz pieskrēja pie grāmatas un turpināja tās izpēti, cerot atrast to, ko viņai vajadzēja uzzināt.
Kādu brīdi viņa šķirstīja lapas un nopētīja ikkatru simbolu, ikkatru attēlu, līdz piepeši klusumu pārtrauca balss, kas, šķiet, atradās Danai kaut kur pavisam blakus:
- Tātad es neesmu vienīgais, kas te slepus staigā apkārt pa naktīm?
- Ak Dievs! Dana tā salēcās, ka gandrīz nogāza grāmatu no podesta, un viņas nojauta teica, ka tās vecie vāki kaut ko tādu nepārdzīvotu. Viņa aši apsviedās apkārt un palūkojās runātāja virzienā. Neviena nebija! Bet tad Dana pavērsa acis uz leju un pie savām kājām ieraudzīja kaut ko līdzīgu prāvam kaķim. Taču viņai nebija laika to kārtīgi apskatīt, jo klusumu pārtrauca satrauktas balsis, kuras nu tuvojās no kolonnu gaiteņa puses kopā ar lāpu šaudīgo gaismu.
Dana sastinga un izbijusies lūkojās uz gaiteni.
- Tas aizskrēja kaut kur te, viena no balsīm sauca.
Brīdī, kad runātāji bija sasnieguši ieeju lielajā telpā,
Dana sajuta tādu kā kritienu. Domādama, ka aiz pārbīļa nogāzīsies turpat uz akmens grīdas, viņa bija ļoti pārsteigta, attopoties atkal savā gultā. Izbīlī viņa izlēca no tās, apstaigāja savu istabiņu, bet te viss izskatījās kā parasti. Pēc brīža, kad viņa jau bija nomierinājusies un sapratusi, ka nekas briesmīgs nenotiek, ka tas atkal bijis tikai sapnis, tālumā aiz durvīm Dana izdzirdēja tās pašas balsis, kas kaut ko meklēja.
Kas te notiek? Vai tas tiešām bija sapnis? Vai arī viņa kļuvusi mēnessērdzīga un, pati nezinot, naktīs staigā apkārt?
Mājās Augšzemē neko tādu neviens nebija novērojis, tātad tas bija sācies pavisam nesen. Danas augumu pārklāja sviedri. Kaulos atkal bija jūtams tāds pats nogurums kā pēc iepriekšējā savādā gājiena pa sapņiem. Dana burtiski sabruka uz gultas malas. Šis viss likās baisi. Meitene sev atzinās, ka ir galīgi pārbijusies.
- Draņķis! Iedomājas tā vienkārši ielavīties un visu izrīt? Kur tas palika? kāds gaitenī skaļi klaigāja. Pēc brīža balsis nedaudz attālinājās, taču Dana tam nepievērsa lielu uzmanību. Viņa pārdzīvoja par savu nesaprotamo staigāšanu un pat apsvēra domu, vai viņa nesāk jukt prātā.
No rīta Danu uzmodināja tie paši kliedzieni, ar kuriem fonā viņa bija aizmigusi. Tas meiteni izbrīnīja. Viņa ievilka dziļu elpu, pārstāja raizēties par sevi un devās noskaidrot, kas tur ārā īsti notiek. Viņa uzmanīgi pavēra durvis. Caur spraugu bija redzams, kā pa gaiteni garām viņas durvīm pabrāzās bars argekļu, kuri kaut ko ķēra.
Dana atvēra durvis, iznāca gaitenī un kļuva par liecinieci ļoti uzjautrinošam skatam: bars argekļu ķēra lielo kaķi, kurš nakti bija meiteni nobiedējis, un tas pierādīja, ka tik traka jau viņa nemaz nav. Vismaz kaķis bija te.
Bet naktī tas runāja! Dana šaubījās, vai tā tam normāli vajadzētu būt. Ja dzīvnieki te prastu runāt cilvēku valodā, tad Prizmo to noteikti būtu kaut kad pieminējis. Tagad, dienas gaismā, Dana uzreiz pazina dzīvnieku no grāmatas Pūķi un zvēri.
Tas bija kofots — koijotam un lūsim līdzīgs dzīvnieks, kas dzīvo Fortūnijas Uguns zemē. Tiesa, šis eksemplārs atšķirībā no tā, kas bija attēlots grāmatā, bija krietni tievāks un kaulaināks, un meiteni nepārsteidza fakts, ka zvērēns, pat bēgot no vajātājiem, neizlaiž no zobiem vistas stilbu.
Kofots izmisīgi skraidīja apkārt, bet nu jau bija ielenkts diezgan cieši. Brīžiem kāds veiklāks argeklis pat aizķēra zvēru aiz pluskainās astes, kas atgādināja netīru pirts slotu. Vistas stilbiņš bīstami svaidījās, draudot pamest kofota zobus.
Varbūt mums viņu vienkārši izdzīt ārā, un gan jau šis vairs nenāks atpakaļ! elsdams ierosināja kāds paresns argeklis ar koši rudu bārdu, atgādinot pagalam piesarkušu rūki. /
