Nabaga dzīvnieks tikmēr pamanījās iemukt ēdnīcā, cerot izsprukt pa galdu apakšu. Pēc brīža no turienes atskanēja iztraucēto brokastotāju kliedzieni un spiedzieni. Vajātāji ieskrēja ēdnīcā, un Dana, alkdama uzzināt, kā šī pakaļdzīšanās beigsies, viņiem sekoja.
- Noķeriet taču viņu beidzot, un tad jau izdomāsim, ko tālāk darīt! kliedza vēl kāds no ķērāju bara, smagi nogāzies uz vēdera, kad kofots pēdējā brīdī tam izspruka no rokām, atstājot tur tikai spalvu kušķi.
- Šausmas, kur es esmu iekūlies! Kaut kādi mežoņi! bļāva vēl kāds, tikai šoreiz Danai pēkšņi sāka šķist, ka tas nav neviens no argekļiem. Arī balss likās dzirdēta.
- Kas tad te notiek? atskanēja kāda balss no akmens gaiteņa puses. Bija ieradies arī argekļu Vecais, un, šķiet, arī viņu uzjautrināja ieraudzītais.
- Beidziet taču mani vajāt! Trakie!
- Ēdienu zaglis! Visu nakti mēģinām šo negantnieku noķert! pūzdams un elsdams atbildēja kāds tumšmatains argeklis, uz brīdi apstājies, atbalstoties ar rokām uz ceļiem.
- Ārprāts! Izlaidiet mani! turpināja izmisīgi kliegt tā pati balss, bet šķita, ka neviens nereaģē uz šiem palīgā saucieniem. Tobrīd vesels bars argekļu beidzot bija saklupuši virsū kofotam un piespieduši to pie zemes gluži kā amerikāņu futbola spēlē. Tajā brīdī Dana beidzot saprata, kurš sauc palīgā, — kofots!
- Ak tu Jēziņ, ku' smagi! Nokāpiet tak no manas astes! Apsolos, ka vairs nekad nezagšu! Vai! Jel kāds — ai!
Beidzot kofotu izvilka no argekļu kaudzes apakšas. Tagad tas izskatījās pavisam nožēlojams — izkāmējis, izplūkāts un netīrs.
- Varbūt viņu vienkārši palaist vaļā? Viņš izskatās gana nomocīts, Dana nedroši ierunājās.
- Lai tas te atkal nāktu ložņāt? Nu nē! novilka argeklis, kas pēdējais bija pieskrējis pie kofota ķērāju bara.
- Šaubos, vai tas vēl kādreiz vēlēsies te nākt, ja draudēs tāda uzņemšana, noteica Vecais. Dana prātoja, vai viņai tikai šķiet, vai arī patiesi viņš ik pa brīdim, it kā kaut ko gaidot, paskatās uz meiteni.
- Labi, lai taču lasās prom! Ko mēs kavēsim laiku ar tādu! piekrita vēl kāds, un drīz jau kofots bija brīvs. Skrienot uz izejas pusi, kofots uzsauca: Paldies, meitēn, būšu tavs parādnieks! Varbūt! un nozuda kāpnēs.
- Jūs taču sapratāt, ko viņš teica, vai ne? jautāja Vecais, kas klusiņām bija pienācis Danai klāt. Tas pat nebija īsts jautājums, bet drīzāk fakta apstiprinājums.
- Nāciet man, lūdzu, līdzi, Vecais noteica, un Dana sajutās kā tāds nogrēkojies bērnelis. Cejš līdz Templim, kā šo telpu sauca Prizmo, šoreiz šķita pavisam īss.
- Pagaidiet! Dana iesaucās, kad abi bija iegājuši lielajā Tempļa telpā. Tagad ir pagājušas tās desmit dienas kopš Medaljona saņemšanas, vai ne? Viņa lūkojās uz Veco, kas iekārtojās savā akmens krēslā.
- Jā, viņš vienkārši atbildēja.
- Tad tas ir tas papildu bonuss? Dana neapmierināti iesaucās un nosodoši paskatījās uz Veco. Es ieguvu Medaljonu un tagad spēju redzēt muļķīgus sapņus un saprast, ko saka kāds izbadējies kofots?
- Vai ir gadījies tā, ka, darot kaut ko, pēkšņi nonākat kaut kur pilnīgi citur un pēc tam sajūtat lielu nogurumu? tajā pašā mierīgajā balsī vaicāja Vecais.
-Jā.
- Tie nav muļķīgi sapņi. Un gan jau jūs spēsit dzirdēt ne tikai šo vienu dzīvnieku.
- Nu tad vienkārši pastāstiet man, ko tas viss nozīmē! Dana vēl arvien runāja uzstājīgi.
- Tad jāsāk no paša sākuma. Patiesībā biju iecerējis šo visu jums paziņot svinīgi tādā kā mazā ceremonijā, bet fakts, ka jūs savas spējas iepazināt agrāk, nekā tam vajadzēja notikt, visu izjauca.
- Spējas? Dana pārjautāja, lūkojoties uz Veco ar "Jūs laikam jokojat" sejas izteiksmi.
- Jūs droši vien gribēsit zināt, kāpēc bija jāgaida desmit dienas. Pēc mūsu Pareģa un Medaljona izgatavotāja ieceres bija paredzēts, ka desmit dienu laikā šis priekšmets jums palīdzēs aktivizēt tos spēkus, kas jūsu ķermenī snauduši kopš dzimšanas. Bet izrādījās, ka jums šīs spējas sākušas mosties pat pirms ierašanās šeit, un tas patiesi mani mulsina. Es runāju par to Augšzemē divreiz piedzīvoto dienu, par kuru jūs man stāstījāt.
- Jūs zināt, kāpēc tā notika?
- Man ir viena teorija. Pieņemu, ka toreiz pirmajā dienā notika kas negaidīts un jums tika dota izvēles iespēja kaut ko izmainīt, bet jūs to neizdarījāt, kas patiesībā bija ļoti labi; es domāju, mums — Apakšzemes iemītniekiem. Kas attiecas uz nabaga kofotu, kura teikto jūs varējāt uztvert, tas nozīmē, ka jums ir dota spēja saprast vairāk valodu, nekā to varētu citi. Domāju, tas noteikti palīdzēs Sargātāju meklējumos, Vecais pabeidza un iekārtojās ērtāk savā akmens krēslā.
- Un nu pastāstiet par tiem jocīgajiem sapņiem! Jūs ieminējāties, ka nesen atgadījās vēl kaut kas.
Dana izbijās un pameta ātru skatienu uz seno grāmatu tepat blakus. "Vai ir vērts to pieminēt?" viņa prātoja. "Droši vien ne bez iemesla te neviens lieki nestaigā, ja neskaita pašu Veco."
- Nu… tie nebija īsti sapņi. Viss bija pārāk reāls. Es it kā gulēju, bet pēkšņi atrados citā vietā.
- Kaut kas līdzīgs teleportācijai vai astrālajai projekcijai, Vecais secināja.
