Danai ienāca prātā bērnībā redzētais pusaudžu seriāls Amulets par trim raganām ar pārdabiskām spējām. "Bet ne jau nu manā dzīvē!" domās izsaucās meitene.
- Kas attiecas uz nogurumu pēc šādiem atgadījumiem, turpināja Vecais, tad gan teleportācija, gan citi pārvietošanās veidi prasa lielu piepūli un enerģijas zudumu. Paredzu, ka jūsu spējas ar laiku attīstīsies. Parādīsies vēl citas jaunas, piemēram, telckinēze. Viņš ieturēja klusumu, tā uzsverot sava nākamā teiktā svarīgumu. Tieši tāpēc bija nepieciešama šī desmit dienu pauze. Lai spējas nostabilizētos, lai jūsu organisms ar tām sarastu. Kamēr tas nav noticis un ja subjekts neapzinās savas spējas, tad tās reti kad iedarbojas uz situāciju. Ja nepieredzējušam savas spējas jāliek lietā, tas visdrīzāk beidzas ar pārpūli, bet pašā sliktākajā gadījumā — letāli.
Viss, ko Vecais viņai stāstīja, izklausījās tik neticami, tomēr tajā pašā laikā Danai radās aizdomas, ka viņa kaut ko tādu jau bija gaidījusi. "Tāpēc man tik ļoti patika fantāzijas grāmatas un citi tamlīdzīgi nieki? Jo es gaidīju, kad apzināšos savas spējas? Varbūt ļauties notikumu plūsmai un nemēģināt to visu apšaubīt?" vaicāja Danas iekšējā balss.
- Kādu ceremoniju jūs bijāt iecerējis? kad Dana beidzot bija nomierinājusies un varēja pievērsties kaut kam ikdienišķākam, viņa jautāja.
- Svinīgi paziņot, ka jums ir spējas, paskaidrot to, ko nupat izstāstīju, un kā pierādījumus izmantot izrakstu no argekļu Grāmatas, viņš atbildēja un norādīja uz veco sējumu uz podesta. Vecais piecēlās un piegāja pie tā. Viņš bija nedaudz īsāks par vidējā izmēra argekli, tāpēc lasīšanai viņam būtu noderējis soliņš, kur pakāpties, bet večuks vienkārši sāka citēt:
- "Kā Dievu dāvana mūsu starpā uzrodas tie, kam dotas maģiskas spējas. No kurienes nāk šis spēks, daži zinās teikt, citi nē. Vieta, no kurienes nāk visi spēki? Interpretācijas ir dažādas. Par šo vietu var uzskatīt Kodolu. Mūsu vidū bija viens, kas spēja likteņus lemt. Tas reiz teica, ka tumši laiki tuvosies. Jau atkal seno Titānu kari atsāksies. Tāpēc īpaši spēki jāizsauc. Spēki un spējām apveltītie. Miljons vienu gadu pirms Tumsas atjaunošanās dzims kāds, kam šie spēki jāatrod. Ilgu laiku neviens nav uzturējis harmoniju pasaulē. Šis pienākums jāatsāk.
Mantojums tiks dots un lāpa aizdegta vēlreiz." Tas ir lasāms astoņtūkstoš trīssimt septiņdesmit trešajā lappusē senargekļu valodā, Vecais smaidot teica Danai, aicinot viņu pašu atrast šo citātu. Viņa tā arī darīja.
Viņa jau zināja, kādi ir Grāmatas vāki un lapas, bet tas bija citādi — šķirstīt Grāmatu bez steigas vai sajūtas, ka tev te noteikti nevajadzētu atrasties. Tagad viņai bija atļauja, un Dana atšķīra minēto lapu. Vārds vārdā viss, ko Vecais bija teicis, bija te uzrakstīts. Tiesa, pilnīgi svešiem simboliem, bet Danai nupat bija pateikts, kas tā par valodu, tāpēc viņa tos varēja saprast.
- Tas gan neko daudz nepaskaidro par manām spējām, Dana iebilda, toties man tagad ir skaidrs, ko Pareģojumā nozīmē "mantojums". Bet no kā? Un kas tā par lāpu?
- Mantojums var nākt no Kodola, ūdens, izredzētas dvēseles, spoku pasaules. Iespējams, ka no visiem šiem reizē vai neviena. Savukārt šo lāpu es vienmēr esmu uztvēris kā simbolu. Iedegt lāpu — uzsākt darbību, kas visiem sekotājiem rādīs gaismu. Kaut kā sākumu. Bet es varu arī kļūdīties.
- Kas bija šis Pareģis? Un kad Pareģojums tika izteikts?
- Tas bija kāds, kura valodu kurš katrs nav spējīgs saprast.
- Piemēram, dzīvnieks?
- Es domāju — tieši dzīvnieks. Bet Pareģojums tika izteikts visai sen — kad iestājās galējais maģijas pagrimums abās zemēs. Jums tas bija ap četrpadsmito gadsimtu. Mums — ap simt tūkstošo gadu.
Viņu sarunu pārtrauca nagu švīkstoņa pret akmens grīdu. Šurp skrēja tas pats kofots, un viņam zobos atkal bija kaut kas ēdams. Kad kofots pamanīja, ka telpā kāds jau ir, viņš apstājās kā zemē iemiets.
- Oi, atvainojiet!
- Hei! Tu teici, ka te vairs nenāksi! Un neko nezagsi! Dana uzsauca kofotam, vairs nepievēršot uzmanību tam, ka saprot, ko zvērēns saka, un arī tam, ka tas saprot viņu.
- Un mēs esam te nedaudz aizņemti, viņa norādīja uz sevi un Veco, lai gan nojauta, ka saruna atkal ir tuvu beigām.
- Labi, labi, nu, es samelojos. Taču, lūdzu, pasaki, lai
vini liek mani mierā! Kaut kādi maniaki! Dzīvnieks
/
nosēdās uz akmens grīdas, nolika savu guvumu un smagi atvilka elpu. Viņa intonācijā varēja dzirdēt, ka sarunāties ar cilvēku arī viņam ir visai neparasti.
- Un tu brīnies, kāpēc tā ir? Droši vien ne velti tevi sauc par ēdienu zagli.
- Vai tad jums žēl man vienas vistiņas? Es jau gandrīz nedēļu neko neesmu ēdis!
- Tagad tev ir vista. Vai tu dosies prom? Dana kritiski lūkojās uz kofotu. Lai arī meitene juta pret to dziļu žēlumu, viņa nezināja, kā palīdzēt. Tomēr savvaļas dzīvnieks.
Dana palūkojās uz Veco. Viņa smaids lika noprast, ka saruna patiesi ir galā. Pārējais paliks Danas ziņā, jo neviens pagaidām nezina, ko tieši viņa un Medaljons spēj. Un meitene pagaidām nezināja, ko vēl lai jautā. Viss kļūs skaidrs praksē.
