- Tikai viens lūgums, Vecais piebilda. Jūs noteikti esat izjutusi to nogurumu. Nepārcentieties. Nepārvērtējiet savus spēkus. Vismaz pagaidām.
- Paldies! viņa pateicās un devās uz izeju, kur klāt bija arī kofota ķērāji.
- Nu, nevar vienkārši aiziet! paziņoja rudais argeklis.
- Jāapgāž visa virtuve kājām gaisā. Jau otro reizi!
- Šoreiz viņš tiešām dosies prom. Skaidrs? meitene jautāja, nosodoši no augšas raugoties uz kofotu, kas slēpās aiz viņas kājām un lūdzoši lūkojās Danai acīs.
- Paldies, paldies! Jā, es vākšos prom. Tagad es tiešām vairāk neko no šejienes nezagšu. Būšu jauks un paklausīgs.
Ar divām reizēm man pietika, viņš turpināja taisnoties. Tiesa, izņemot Danu, neviens to nedzirdēja.
Kofots metās skriet garām argekļiem un, kā norunāts, atstāja argekļu alas. Nu jau otro reizi.
- Tādu varētu viegli izdresēt. Tu laikam viņam patīc, Danai teica vēl kāds argeklis.
- Jā, laikam gan, Dana atbildēja un devās sen gaidītajās pusdienās, jo brokastu laiks jau noteikti bija pagājis.
.
Pēc pāris dienām sākās gatavošanās ekspedīcijai uz Mežu loku. Kopš Dana bija uzzinājusi par savām spējām un tām noticējusi, viņas pašapziņa bija augusi. Prizmo draugs Džims, ar kuru Dana pēdējo dienu laikā bija iepazinusies labāk, arī bija pieteicies nākt līdzi, sakot, ka trijatā meža vidū ir drošāk nekā divatā un kompānija nekad nenāk par ļaunu. Džimam savulaik bija gadījies piedzīvot dažas dēkas, bet, atstāstītas pie vakariņām, tās izklausījās nereālas pat šai zemei — Džims tās laikam bija krietni izpušķojis. Tomēr gājienam uz mežu viņš likās visai pieredzējis.
Ekspedīcijas gatavošanā piedalījās gandrīz vai visa argekļu kopiena. Ceļojumam tika gatavoti īpaši ēdieni, kas nebojātos. Tika meklētas teltis nakšņošanai, guļammaisi, lietus jakas un citas nepieciešamas lietas, ko vien varēja sabāzt ceļasomās. Bija paredzēts, ka divas dienas viņiem aizņems ceļš pa Lielo purvu un Mežu loku; vismaz viena diena, lai atrastu un pamodinātu Sargātāju,- un vēl divas atceļam.
Pēdējās brokastis pirms iziešanas no argekļu alām bija ļoti bagātīgas, jo turpmāk viņiem būs jāiztiek tikai no tā, kas paņemts līdzi. "Gluži kā mājās pirms došanās ar mammu un tēti kādā no mūsu pārgājieniem," Dana klusībā nosmējās. Vasarās viņa ar vecākiem dažreiz bija braukusi ar laivu vai staigājusi pa nomaļākiem Latvijas nostūriem. Meitenei tas savulaik bija ļoti paticis. It īpaši pirmajās dienās, kamēr neapnika ik rīta un vakara kravāšanās, nesāka sāpēt kājas, nesakoda odi, laivā nesasmēlās ūdens un nesamirka guļammaisi.
Kad Dana un abi argekļu ceļabiedri bija pamatīgi iestiprinājušies, viņi, uzmundrinošu saucienu pavadīti, smagām somām plecos uzkāpa virszemē, kur pie vecā koka ar vienīgo lapiņu viņus gaidīja trīs lielās ķirzakas.
- Ar šīm mēs dosimies tikai līdz pašam Mežu lokam. Lielajā purvā, kā var noprast jau pēc nosaukuma, ar tām būs grūti pārvietoties, skaidroja Prizmo.
Līdz pirmajam galamērķim viņi nonāca pāris stundās, bet tas pagaidām bija pats vieglākais posms. Ceļinieki atvadījās no ķirzakām, kas aizrikšoja māju virzienā, tad devās mežā.
- Nu ko — piedzīvojums sākas! priecīgi paziņoja Džims, droši vien domās jau sacerēdams neticamām dēkām pilnu stāstiņu, ar ko mājās izklaidēt lētticīgus klausītājus.
- Laikam jau gan, noteica Dana, un visi trīs iesoļoja mežā. Gaiss bija svaigs un mitrs. Koku lapotnes gandrīz pilnībā aizsedza tumšos mākoņus. No visām pusēm skanēja putnu čalas, lapu čaboņa, mazu dzīvnieku soļi. Bet Dana juta, ka no slēpņiem uz viņiem lūkojas arī lielāki zvēri. Tas lika justies ļoti neomulīgi. Zeme bija biezām sūnām klāta, gluži kā gulta ar dūnu segu — bija atsperīga iešana. Lai gan kurpes drīz kļuva slapjas, staigāt pa purvaino zemi nemaz nebija tik grūti, kā visi bija domājuši.
- Vai reiz kāds jau ir devies ekspedīcijā uz Lielo purvu? Dana vērsās pie Prizmo, kurš, smagi elsdams, rāpās pār lielu nokritušu koka stumbru, noaugušu ar sūnām un nelielām papardēm.
- Jā, bet šie gājieni nav bijuši sevišķi izdevušies. Mēs jau arī nezinām, kur tieši meklēt Sargātāju. Būs vienkārši jāstaigā un jācer, ka neejam pa apli.
- Bet nav tā, ka ekspedīcijās gluži nekas nav atklāts, ieteicās arī Džims. Tās nav bijušas ilgstošas, jo runā, ka te mīt savādas būtnes, kas liek šiem pētniekiem pazust.
- Piemēram, Reto Hari, Prizmo piebilda.
- Kam?
- Pētniekam Reto Hari. Viņš piedalījās vienā no pēdējām ekspedīcijām kopā ar Esharu Fazīru. Nu, viņš, precīzāk, nepazuda, bet gāja bojā, Prizmo sāka stāstīt. Ekspedīcijās ir atrastas gan senu civilizāciju paliekas, gan daži noslēpumaini tuneļi. Kartogrāfija gan ir veikta diezgan aptuveni — lielākās upes, purvi iezīmēti, bet nekādu sīkumu. Tomēr ir arī zināmi daži konkrēti objekti, kas mums ceļā jāmeklē. Piemēram, Suzuluru akmens.
- Kāds akmens? Dana pārjautāja.
- Liels akmens, uz kura esot iekalts uzraksts ar norādēm par to, kur tieši jāmeklē Sargātājs, un arī par to, kas varētu mūs sagaidīt. Tā vismaz es esmu dzirdējis, Prizmo paskaidroja.
