- Jā, apstiprināja Džims. Dažādos vēsturiskos avotos ir pieminēti seni akmens bluķi, uz kuriem bijuši savādi, neizlasāmi uzraksti. Pēc aptuveniem vietas aprakstiem varam vienu no Suzuluru akmeņiem sameklēt, un tad jau būs skaidrs, kurp doties tālāk. Viņš ieskatījās kartē un sarauca pieri. Ja mēs dodamies tikai taisni uz priekšu, tad var cerēt, ka neiebridīsim dziļā purvā. Un tur tālāk vajadzētu būt arī mūsu meklētajam akmenim.
- Labi, tad mēs tā arī darīsim, Prizmo piekrita un piegāja pie Džima, lai arī apskatītu karti. Tā. Gabals, ko iet, nav pārāk liels, bet zeme ir staigna. Būs grūti tikt ātri uz priekšu. Visdrīzāk, ka šodien akmeni vēl neatradīsim.
Līdz pat vakaram ceļinieki turpināja iet pa purvu un meža biezokni. Pēc Uguns zemes kartes šķita, ka Lielais purvs nemaz tik milzīgi liels nav, bet tur nu meitene kļūdījās. Viņi tikai gāja un gāja caur šo mežu, neredzot tam ne gala, ne malas. Kad metās krēsla, viņi apstājās nelielā pļaviņā, kas šķita sausāka par citām, un uzslēja teltis — Prizmo ar Džimu lielāko, bet Danai tika vienvietīgā. Tās bija tādas pašas kā Augšzemē, tikai krietni zemākas, argekļiem un drūbļiem domātas. Ugunskurā tika ceptas desas un ēstas kopā ar zilas krāsas maizi.
- Tā ir no akvalīnu graudiem, kas aug zem ūdens, tāpēc maizei varbūt ir ūdeņaina garša, bet pie šašlika vai desām tā ir pašā laikā. Un galvenais labums — tā tik ātri nesakalst un nepelē. Ceļojumiem ideāla, Prizmo stāstīja, cepot nākamo desu porciju. Ēdieni un to gatavošana patiesi bija Prizmo lielākā kaislība.
Remdējuši izsalkumu, nogurušie ceļinieki devās pie miera. Guļot savā teltī, Dana ik pa brītiņam dzirdēja klaigājam kādu naktsputnu. Tagad, kad meitene saprata dzīvnieku valodu, šķita, ka viņa visu laiku noklausās svešas sarunas. Protams, zvēru sarunās nekā īpaša, ko klausīties, nebija, tomēr tas likās savādi.
Tā prātojot, Dana jau laidās miegā, kad dziestošā ugunskura gaismā viņa caur telts audumu ieraudzīja kādu pazīstamu siluetu un izdzirdēja tikpat pazīstamu burkšķēšanu.
- Neko ēdamu nav atstājuši…
Viņa pavēra telts durvis un ieraudzīja kofotu — vistu zagli — rakņājamies ugunskura pelnos, meklējot kādu aizķērušos desu vai maizes gabalu.
- Atkal tu? Dana viņu klusi uzrunāja, lai nepamodinātu kaimiņu teltī guļošos.
- Lai Sagars mani sasper! kofots izbīlī salēcās un iekrita ugunskurā. Nu tas lēkāja apkārt, pelniem putot pa gaisu. Ak, tā esi tu! Kā tu mani nobiedēji!
- Ko tu te dari?
- Es? Par to, ka te meklēju ko ēdamu, tu man nevari piesieties. Šīs nav alas. Es arī neko nečiepju. Es jums sekoju, jo tūristiem bieži paliek pāri ēdamais. Kaut kā taču ir jācīnās par izdzīvošanu.
- Man šķita — kofoti paši sev medī ēdienu, Dana ieminējās.
Kofots ilgi klusēja un dusmīgi lūkojās uz Danu. Šķita, ka šie vārdi viņu ir aizvainojuši.
- Tev viegli runāt, viņš beidzot bilda. Tagad mežos grūti kaut ko noķert. Lielākā daļa zvēru pārcēlusies uz Mākoņu aleju, kur notiek zvēru karš ar pūķiem. Tur iet medīt būtu pašnāvība! Bet kaut kas taču jāēd!
- Vai tu vispār par kaut ko citu, izņemot ēdienu, domā?
- Nu, pamēģini pati izdzīvot šādā plikā vietā kā Uguns zeme un neēst kādas piecas dienas! kofots atcirta. Un no vienas vistas ilgi paēdis nebūsi.
- Nu jā. Tā gan ir, Dana padomāja un piekrita. Zvēriem, kas pārtiek no medībām, Uguns zemē bija maz iespēju. Ja kofoti netiktu turēti arī kā mājdzīvnieki, kā tas bija rakstīts Danas dzīvnieku grāmatā, tad te droši vien ar izsalkušiem kofotiem būtu pilns.
- Vai tev tur nav nekā ēdama? kofots vaicāja un cerīgi ieskatījās Danas teltī.
- Ir, ir, še ņem! Dana no savas somas izvilka dažas desu maizes un, noņēmusi no tām desu, iedeva to izsalkušajam zvēram. Nepagāja ne mirklis, kad desa jau bija pazudusi kofota vēderā. Dana nekad nebija redzējusi kādu tik ātri ēdam.
- Negribi iziet pastaigāties? kofots pēc iestiprināšanās ieminējās. Nu, pastaigāt pa mežu. Ir skaista nakts.
- Ko? Nē, nē, es nevaru!
- Tu no kaut kā baidies? Te netālu ir ezeriņš. Nav īpaši dziļš, bet ar ūdenskritumiņu. Tas nebūs ilgi. Varēsi nopeldēties…
- Vai es no kaut kā baidos? Es atrodos nepazīstama meža vidū. Un es nepazīstu arī tevi, kofot.
- Mani sauc Nokss! kofots uzreiz stādījās priekšā.
- Labi, Noks, bet tik un tā…
- Es nekožu rokā, kas mani baro. Nāc, tas būs jautri.
- Nepazīstamā mežā, nakts vidū…
- Te nekā briesmīga nav.
- Es gan esmu dzirdējusi kaut ko citu.
- Tās ir tīrās muļķības. Ļaudīm patīk citus biedēt. Kāpēc lai tenkas par to, ka mežā notiek mistiskas lietas, nebūtu gana interesantas, lai par tām parunātu? Pat ja mežā ir kaut kas ļoti bīstams, tad tas noteikti nav šajā konkrētajā vietā. Es te esmu bijis neskaitāmas reizes, atšķirībā no tiem runātājiem, Nokss norādīja uz lielo telti, kuras iemītnieki tikmēr saldi gulēja.
