- Nu, es nezinu, Dana šaubījās. Prizmo bija lūdzis, lai viena viņa nekur neklaiņo, tomēr pārgalvīgā iekšējā balss mudināja doties, kurp kofots aicina. Kaut arī prātīgā iekšējā balss tikmēr purpināja, ka iet ar kofotu staigāt naktī pa mežu nebūtu īpaši gudri, virsroku, protams, guva pārgalvīgā balss. Un peldēties Danai patika.
- Lai iet! Bet tikai uz pavisam mazu brītiņu.
Gaiss bija pavēss, nedaudz mitrs un mierīgs. No otras telts skanēja klusa krākšana, no tuvējiem krūmiem — sienāžu sisināšana. Augšā kokos ieūjinājās kāds naktsputns, kas sauca savu otro pusīti. Pēc pāris minūšu iešanas Dana ar Noksu sadzirdēja ūdens čalas.
Starp kokiem pavērās skats uz mazu ezeru ar dzidru ūdeni. Tā virsmu klāja lielas ūdensrožu lapas, kas lēni līgojās viļņos. Kofots uzlēca uz vienas no tām. Lapa noturēja viņa svaru, tikai viegli sašūpojās. Pretējā ezeriņa krastā bija redzams mazs ūdenskritums, kam blakus rēgojās liels akmens ar plakanu, apsūnojušu virsmu, ļa labāk ieskatījās, tad zem sūnām varēja saskatīt kaut kādus rakstus.
Dana atcerējās, ko Prizmo ar Džimu bija stāstījuši par Surzul-kā-tur akmeni. Varbūt šis arī ir tas, ko viņi meklē? Meitene gribēja to izpētīt.
- Ko tu tur labu atradi? arī Nokss ieinteresējās, pārlēkājot pāri visam ezeram pa ūdensrožu lapu tiltu, kamēr Dana bija gājusi ezeriņam apkārt.
- Vai tas varētu būt Sru… ēē… Sukluru akmens? Dana centās atcerēties pareizo vārdu.
- Tu domā Suzuluru? Savādi. Parasti tie, kas nesen atceļojuši uz Apakšzemi, neko par šejieni nezina. Un vismazāk jau nu par kaut kādu mītisku akmeni meža vidū.
- Kāpēc tu domā, ka es tikai nesen esmu nonākusi Apakšzemē? Dana ar aizdomu pilnu skatienu palūkojās uz kofotu.
- Tāpēc, ka es dzirdēju jūsu sarunas pie ugunskura. Ja jau tu nezināji, kas ir akvalīni, tad tas nozīmē, ka tu daudz ko vēl nezini. Tātad tu esi nesen nākusi no Augšzemes, lai gan savādi, ka tu spēj ar mani sarunāties. Parasti šādas spējas piemīt tikai vietējiem un arī tad reti kuram.
- Tu šeit bieži esi sastapis tādus, kas sarunājas ar dzīvniekiem?
- Ja godīgi, tad tikai vienu. Tu esi otrā.
- Klau, tad tas ir tas "S" akmens?
- Jā, ir. Bet kāpēc tu tā interesējies? Tā visa būšana taču ir domāta Sargātājiem, Nokss atbildēja, katru nākamo vārdu izrunājot arvien lēnāk un uzmanīgāk. Šķiet, viņš jau pats bija sapratis, kas par lietu. Nu ja. Mazāk par diviem gadiem palicis. Cik tev gadu, meitene?
- Mani sauc Dana, viņa atbildēja. Un ja tu domā to, ko es tagad domāju, ka tu domā, tad tieši tā arī ir.
Nokss vēl brīdi paklusēja. Laikam jau šeit ikviena dzīva būtne zināja gan par Pareģojumu, gan citām ar to saistītajām lietām.
- Tāpēc tu tagad atrodies šeit, mežā? Lai atrastu vienu no Sargātājiem? Tu esi Izsaucēja? Nokss tomēr gribēja būt pārliecināts līdz galam.
- Kas? Izsaucēja? Tā nu gan mani neviens vēl nebija nosaucis.
- Bet tā tevi dēvē tautā. Izsaucēja, Sasaucēja. Tad tā patiesi esi tu?
- Tā laikam sanāk.
Nokss vairāk neko neteica. Pasēdēja, apdomāja, tad bez liekām ceremonijām nolēca no ūdensrozes lapas un ienira ūdenī. Tas likās tik vilinoši, ka Dana vēlējās nekavējoties sekot viņa piemēram. Meitene norāva kurpes un ar kājas pirkstgaliem pataustīja ūdeni. Tas likās gana silts, un Dana ar visu naktskreklu ielēca ūdenī, liekot satrūkties bariņam mazu, zilu vardīšu, kuras līdz šim bija mierīgi sēdējušas uz lapām, un zivtiņām, kas pamuka ūdenszālēs.
Dziļākajā vietā ūdens viņai bija tikai līdz pleciem, bet tik un tā bija patīkami izbaudīt peldi. Nebija ne glumu dūņu apakšā, ne akmeņu, kas traucētu, tāpēc peldēties šeit bija īsta bauda. Lielās ūdensrožu lapas spēja noturēt Danu gandrīz tikpat labi kā Noksu, tāpēc abi sāka no tām lēkt ūdenī un nirt. Sajūsmināti spiedzieni skanēja pa visu mežu. Ārdīšanās un lēkāšana pa ūdeni turpinājās krietni ilgāk, nekā Dana sākumā bija plānojusi. Paguruši viņi gulēja uz ūdensrožu lapām un sarunājās par visu, kas tikai ienāca prātā. Dana uzzināja, ka Nokss ir pieradināts kofots, kādreiz dzīvojis pie saimnieka, bet drīz aizbēdzis, jo tas šo barojis un rūpējies par viņu tik pieticīgi, ka Nokss nolēmis turpmāk gādāt par sevi pats. Pēc tam viņš bija klaiņojis apkārt, līdz nonācis argekļu alās un atklājis, ka ir vēl kāds, kas saprot zvēru valodu.
- Kad piedzimu, man bija daudz brāļu un māsu — vecāki bija īpaši pacentušies, kofots stāstīja, likdams Danai iesmieties, tā ka nekādu lieku gādību arī tajā laikā neizjutu. Varbūt paēdis biju drusku labāk.
Dana savukārt pastāstīja par dzīvi Augšzemē, par saviem vecākiem. Noksu pārsteidza tādas ikdienišķas lietas kā zilas debesis, saule un zvaigznes. Meitene mēģināja skaidrot astronomijas pamatus, bet kofotam iztēloties to, ko nekad nebija redzējis, bija bezgala grūti. Kad Dana beidza stāstīt un neviļus palūkojās augšup, viņa šausmās sastinga.
