- Ir jau tik gaišs! Man jāskrien atpakaļ! Viņa pa galvu, pa kaklu savāca savas drēbes un metās skriet uz nometnes pusi, gandrīz pakrītot slidenajā, rasainajā zālē. Viņa bija pavadījusi kopā ar Noksu turpat visu nakti! Un Dzims ar Prizmo, šķiet, nebija nekādi lielie guļavas.
- ļa tev kāda vajadzība no manis, tad es tepat apkārt grozīšos, Nokss uzsauca Danai iepakaļ. Droši vien, ka jums sekošu. Tas noteikti būs interesantāk par vienkāršu klaiņošanu. Un paēst arī varēs, viņš piebilda, kad meitene jau bija gabalā.
- Labi, labi! Dana vēl iesaucās un pazuda aiz kokiem.
Ne bridi neapstājoties, meitene pieskrēja pie teltīm
un ātri iespruka savējā. Nekāda rosība no otras telts puses vēl nenāca, tātad abi argekļi vēl gulēja un Dana bārienu nedabūs. Bija pat cerība, ka viņai izdosies ari kādu brītiņu pagulēt.
Meitenei šķita — tikko viņa bija iemigusi, tā kāds viņu jau modina.
- Laiks celties. Mums liela diena priekšā, skanēja Prizmo balss. Nekas neliecināja par to, ka viņi zinātu par Danas nakts izpriecām. Meitene sajuta nelielu vainas izjūtu, ka pārkāpusi savu solījumu vienai nekur nestaigāt. Vispār gan viņa nebija viena. Tomēr viņa saprata, ka Prizmo acīs tas nebūs nekāds attaisnojums.
Džims centās no jauna aizkurināt ugunskuru un grasījās gatavot brokastis, kamēr Prizmo vāca teltis un kravāja mantas.
- Brokastis gribi? Pag, kāpēc tev ir slapji mati? Džims vaicāja, vicinot paciņu makaronu vienā un katliņu otrā rokā.
/
- Es… man somā pudele ar ūdeni saplīsa, Dana ātri izdomāja un nosēdās uz kāda bluķa blakus pagaidām neaizdegtajam ugunskuram.
- Tev tagad ir slapja soma?
- Nezin kāpēc man šķiet, ka uz galvas tika vairāk nekā uz somas, Dana centās atbildēt pēc iespējas dabiskāk.
- Skaidrs. Tātad brokastis ēdīsi?
- Jā, protams.
- Tu izskaties neizgulējusies, Prizmo sacīja, kad pienāca pie ugunskura ar mantu somu un nopētīja meiteni.
- Es… ilgi nevarēju aizmigt. Domāju… par šo un to.
Prizmo neko neteica, tikai saprotoši un tā kā žēlojot
uz viņu paskatījās.
Kad brokastis bija paēstas un visi sakravājušies, Prizmo papētīja karti un paziņoja:
- Nu ko, dosimies. Mums šodien jāatrod Suzuluru akmens, un sāka iet pavisam pretējā virzienā no ezera. Jā, pēc kartes tur bija kāda klints vai prāvs akmens, bet tas viņiem noteikti nederēja!
- Nē! Dana iesaucās. Tas lika abiem argekjiem apstāties un izbrīnā palūkoties uz meiteni. Man šķiet, ka jāiet tajā virzienā, Dana nedroši noteica un norādīja uz ezera pusi.
- Kāpēc tajā virzienā? vaicāja Džims, saraucot uzaci.
- Nu, man tā šķiet… viņa stomījās, cerot, ka nevienam neradīsies nekādas aizdomas.
- Nu, labi. Ja tu tā saki. Tev jau vajadzētu zināt vislabāk, Prizmo paziņoja, it kā šāds pavērsiens viņu nemaz nepārsteigtu un kaut ko tādu no Danas viņš jau būtu gaidījis. Neko vairs neiebilzdams, viņš pagriezās un sāka soļot pareizajā virzienā. Džims sekoja, bet viņš gan lūkojās uz Danu ar ļoti aizdomīgu skatienu.
Dienas gaismā ezeriņš izskatījās mazāks, bet ne mazāk pievilcīgs. Turpat bija arī meklētais akmens.
- Ak tu dieniņās! Tev bija taisnība! Nu, tas mums pamatīgi ietaupīs laiku. Padomā tikai, visu nakti gulējām tam blakus! Prizmo jūsmoja.
- Njā, pārsteidzoši! piebalsoja Džims, bet viņa balsī varēja just šaubas un aizdomas.
Viņi piegāja pie akmens un sāka plēst nost sūnas no uzraksta. Dana turējās iepakaļ un skatījās apkārt. Kaut kur netālu staigāja Nokss, tā viņš no rīta bija solījies. Pa nakti Dana bija iepazinusies un sadraudzējusies ar Noksu, un nu viņa bez kofota vairs negribēja doties tālāk. Viņš par Fortūniju stāstīja citādi nekā Prizmo. No cita skatpunkta, kas ļāva redzēt arī tās nežēlīgo pusi.
- Mums ir problēma. Tā ir senecīlu valoda, paziņoja Prizmo, noskrāpējis sūnas un pamēģinājis izlasīt uzrakstu.
- Bet vai tad, zinot valodu, tu to nespēj izlasīt? Dana brīnījās. Prizmo taču pats bija viņai teicis, ka ar to pietiek, lai tas kļūtu iespējams.
- Šis ir viens no retajiem izņēmumiem. Ecīlu valoda ir ļoti sena. Šodien to lieto tikai pūķi un zvēri, lai sarunātos savā starpā. Jā, pārsvarā pūķi.
Kādu brīdi valdīja klusums, tad Prizmo iesaucās:
- Zvēri! Dana, ir laiks pārbaudīt tavas spējas praksē. Ja pareizi atceros, tad Vecais to pieminēja.
Prizmo sāka lūkoties apkārt pēc kāda zvēra, putna, kaut vai vardes. Bet, pēc Augšzemē labi zināmā Mērfija likuma, tad, kad tos vajadzēja, to nekur nebija. Dabā visapkārt bija iestājies neomulīgs klusums.
- Nav neviena dzīvnieka. Kas tad tas par joku? Džims šķendējās.
- Vienam ir jābūt, Dana lūkojās apkārt, un abi argekļi atkal sāka uz meiteni aizdomīgi skatīties.
- Par ko tu runā? Tev ir kas īpašs padomā? Prizmo vaicāja.
Danai nezin kāpēc šķita, ka ir jāiet pa labi, lai atrastu to, kuru viņa meklē. Pēdējā laikā viņas intuīcija bija kļuvusi krietni spēcīgāka. Taciņa veda uz ieplaku ar kaudzi sakritušu un arī satrūdējušu koku. Uz kāda celma sēdēja kofots un ēda lielas, melnas ogas.
- Noks! Dana pasauca. Arī šoreiz pēkšņais uzsauciens kofotu izbiedēja — viņš stipri salēcās un nokrita no celma.
