- Dana! Tu mani atkal nobiedēji.
- Man nepieciešama tava palīdzība, Dana īsi un lietišķi paziņoja, apstājoties kādu gabalu no celma.
- Kas par lietu? Nokss aizdomīgi glūnēja uz argekļiem, kas bija sekojuši meitenei un tagad pārsteigti skatījās. Viņš pārāk nealka ar tiem atkal satikties.
- Nebaidies, viņi tev neko nedarīs. Bet man vajag tavu palīdzību. Tu zini, kāpēc mēs ieradāmies mežā.
- Jā, protams, bet…
- Klau, uzraksts uz Suzuluru akmens ir senecīlu valodā, un neviens no mums to neprot. Bet tu taču to saproti? Dana jautāja.
- Protams. Kopš bērna kājas.
- Mums jāuzzina, kas ir rakstīts uz tā akmens.
- Nu, labi, Nokss piekrita un sekoja Danai.
Nonācis pie akmens un brīdi to pētījis, viņš tēloti nožāvājās un novērsās no tā.
- Nu, kas tur ir teikts? Dana nepacietīgi iesaucās.
- Es to izlasīšu, bet ar vienu nosacījumu. Nokss jautājoši paskatījās uz Danu, vai viņa ir gatava piekrist.
- Tu teici, ka jau esi mans parādnieks, meitene iespieda rokas sānos un uzsāka kaulēšanos.
- Nu, es tev pagājušajā naktī izpalīdzēju. Akmeni atradu.
- Tu savu solījumu neturēji, kad atgriezies alās otro reizi.
- Es to turu tagad.
- Es tevi vakar paēdināju un atbrīvoju no tiem argekļiem, kas tevi ķēra pirmajā reizē.
Dana nosprieda, ka tā viņi var turpināt vēl ilgi un pajautāja:
- Ko tu vispār gribēji prasīt?
- Vai es varētu doties jums līdzi? Es palīdzētu atrast Sargātājus. Ja nu priekšā gadās vēl kaut kas Suzuluru akmenim līdzīgs?
- Labi, Dana noteica un pievērsās Prizmo ar Džimu. Viņš mums izlasīs tekstu, ja varēs doties kopā ar mums.
- Vispirms tu paskaidrosi, ko tas viss nozīmē, Prizmo nedaudz dusmīgi pavēlēja. Kā tu zināji, ka šis kofots ir te? Un kāpēc tu runā ar viņu kā ar vecu, labu draugu?
- Nu, labi. Es šorīt nebiju izgulējusies, jo pa nakti biju šeit ar Noksu.
- Kādu Noksu?
- Tas ir Nokss, Dana ar pirkstu norādīja uz kofotu.
- Hei! Rādīt ar pirkstiem ir nepieklājīgi! kofots iesaucās, bet Dana viņa sašutumam nepievērsa uzmanību.
- Tu staigāji ar to kofotu nakts vidū pa mežu?! Viņš varēja ar tevi sazin ko izdarīt! Ievest purvā… Prizmo nikni noskaldīja. Varēja manīt, ka viņš ir krietni satraucies.
- Nokss nemaz nav slikts. Tikai izsalcis visu laiku, Dana taisnojās.
- Tas taču ir tas pats kofots no mūsu alām! beidzot atausa arī Džimam.
- Es būtu priecīgs, ja jūs mani sauktu par Noksu, nevis par "to kofotu"! Nokss turpināja, bet neviens viņam vēl joprojām nepievērsa uzmanību. Varbūt tāpēc, ka no trim personām viņu saprata tikai viena.
- Vai jūs piekrītat ļaut viņam nākt ar mums? Dana atkārtoja jautājumu.
- Nu, man iebildumu nav, vēl aizvien dusmīgs norūca Prizmo.
- Man ar' ne, piebalsoja Džims.
- Tikai viņš negulēs teltī, Prizmo pabeidza diskusiju. Kādu brītiņu neviens nerunāja.
- Nu, kas tad ir rakstīts uz tā akmens? Dana pārtrauca klusumu un atkal pievērsās uzrakstam.
- Tātad, Nokss iesāka.
"Tūkstošiem gadu
kāds licis zemēm gaidās drebēt.
Tumsas ēna tuvosies, bet būs, kas turēs pretī. Tie četri, kas izsijāti pa tukšo zemi un miegu atdusēties likti, tiks augšā celti. Lai daba varenāka kļūtu un tumsu kalnos dzītu, tev meža sirds ir jāmeklē, kur miglā acis neatver."
- Liekas tā kā kaut kur dzirdēts… kofots, nolasījis tekstu, beigās piebilda.
- Meža sirds laikam nozīmē meža centru. Nu vismaz mēs zinām, kurp tālāk jāiet, Prizmo ierunājās, kad Dana arī viņiem bija nolasījusi tekstu.
- Bet ko nozīmē tas "miglā acis neatver"? iejautājās Džims.
- Varbūt kāda mīkla? Dana sacīja.
- Vispirms jādodas uz meža centru. Un tad būs laiks padomāt par miglām un mīklām, Prizmo nolēma un norādīja virzienu, kur vajadzētu atrasties meža sirdij.
- Pag, Prizmo, tas nebūs vis tik vienkārši, Džims iebilda. Lielā purva vidū ir daudz klinšu, fa mums būs jāmeklē ceļš uz šo "meža sirdi" starp tām, tad tas būs grūti.
- Es zinu ceļu, Nokss ieminējās.
- Kāds tas ir? Dana viņam pajautāja.
- Kas ir kāds? Džims nesaprata.
- Nokss apgalvo, ka zina ceļu uz meža centru caur tām klintīm, Dana paskaidroja. Tas, ka argekļi Noksu nesaprata un viņai visu laiku bija jātulko, pamazām sāka krist uz nerviem.
- O, tad jau labi. Un kāds tad tas ir? ievaicājās Prizmo.
- Tas varbūt ir mazliet bīstams, jo jāiet pa alām, kas ir zem klintīm. Toties tās ved tieši tur, kur jums vajag — uz līdzenumu, kas skaitās meža centrs. Ja mēs iesim raitā riksītī, tad varētu būt galā rīt no rīta,ja iesim nesteidzoties, tad rīt ap dienas vidu, kofots stāstīja. To visu Dana noziņoja arī argekjiem.
- Tad lai Nokss rāda ceļu! norīkoja Prizmo. Šķiet, viņš bija samierinājies ar kofota klātbūtni un arī noticējis viņa lietderībai, tāpēc beidzot nosauca to vārdā.
