Viņi sāka iet pa aizaugušu taku — kofots pa priekšu, pārējie rindiņā aiz viņa. Vajadzēja lauzties cauri brikšņiem un brist pa aizaugušām pļavām, lēkt pāri maziem strautiņiem un kāpelēt pār kritalām. Purvainu vietu arī netrūka. Viņi apstājās tikai, lai paēstu — tas Noksam bija pats svarīgākais dienas notikums, viņš par ēšanu varēja runāt daudz un ilgi, tikai, atšķirībā no Prizmo, nerunāja par gatavošanu.
Pievakarē viņi brida cauri purvājam, kas, kā Nokss teica, atradās pirms ieejas alās. Gājējiem virs galvas slējās kādas vientuļas, nonīkušas priedes skelets. Prizmo ar Džimu šķendējās, ka viņi neesot piemēroti ekipēti šādai purvu un brikšņu šķērsošanai. Danai bija garākas kājas, tāpēc viņai bija vieglāk tikt uz priekšu, bet krosa kurpes vienalga grima dūņās. Turpretī Nokss, būdams veikls un viegls, piedevām vēl uz četrām kājām, visu laiku atradās lielu gabalu priekšā pārējiem.
- Kaut nu man būtu garākas kājas! stenēja Prizmo.
- Es laikam drīz sekošu tā sasodītā kofota paraugam un metīšos četrrāpus, ja tā vēl ilgi turpināsies, viņam piebalsoja Džims.
Vakarā, kad visi jau tā bija slapji un noguruši, piedevām sāka līņāt lietutiņš, padarot nabaga ceļiniekus pavisam nožēlojamus. Viņi apmetās pie ieejas alā un ķērās pie vakariņu gatavošanas.
- Kā tas iespējams, ka te līst lietus? Nav taču mākoņu. Vismaz tie sarkanie pēc lietus mākoņiem neizskatās, Dana tincināja pārējos.
Jā, tie sarkanie nav mākoņi, tie drīzāk ir dūmi, bet, tā kā šeit ir gan ūdens, gan pietiekams siltums, kas tam liek tvaikot, tad veidojas arī lietus mākoņi, tikai tie ir virs tās dūmu kārtas un no lejas nav redzami. Jāteic gan, ka te līst visai reti, Prizmo skaidroja.
Vakariņas visi paēda ātri, ar garām sarunām neaizrāvās un patvērās teltīs, pirms sāka pamatīgi gāzt. Dana klusiņām ielaida Noksu savā teltī, jo jutās vainīga, ka viņš tup ārā, lietū. Kādu brīdi viņi turpināja runāties un mieloties ar cīsiņiem, ko Dana bija nočiepusi, zinot, ka no kaut kā tāda Nokss nekad neatteiksies, tomēr nogurums drīz ņēma virsroku.
.
Nākamais rīts bija tads pats ka iepriekšējais, tikai vēsāks pēc vakarējā lietus. Uz lapām mirgoja smagi ūdens pilieni, kas ar plakšķi krita zemē. Bija lijis gandrīz visu nakti un mitējies tikai uz rīta pusi.
Dana ar Noksu tika nosūtīti sausas malkas meklējumos. Meitene gan šaubījās, vai tagad tāda vispār būs atrodama, bet uzdevums bija jāpilda, un tā nu abi ložņāja pa brikšņiem, vācot kādus nebūt sausākus zarus. Tos, kurus Nokss paņēma zobos, lai palīdzētu nest, gan par sausiem uzskatīt vairs nevarēja. Tomēr viņi abi centās un, tā staigājot, cita starpā uzgāja arī kaut ko vairāk nekā tikai mitrus zarus vien.
- Hei! Paskaties tur! nometis zarus, Nokss iesaucās un metās skriet.
- Kas tur tāds ir?
Dana viņam sekoja un, izlīdusi no krūmu biežņas, ieraudzīja mazu būdeli, kurai bija uzgāzies koks.
- Interesanti, kas tur ir iekšā? Nokss vaicāja un pēc mirkļa jau bija uz sliekšņa.
- Nezinu. Varbūt tā būda nemaz nav pamesta.
Arī Danu mocīja ziņkārība. Durvis bija izgāztas no eņģēm un mētājās zemē. Uz tām varēja redzēt dziļas rievas, kas atgādināja kāda liela zvēra nagu skrāpējumus. Iekšā bija divas putekļu un gružu klātas gultas, plaukti ar kārbām, kurās bija glabājušies produkti. Pa grīdu mētājās grāmatas, Danai nepazīstami instrumenti, salauztas kastes. Viena no sienām bija nolieta ar kaut ko melnu.
Dana piegāja pie rakstāmgalda, kuru klāja savandītu, sadzeltējušu papīru jūklis. Viņa paņēma kādu lapu no kaudzes virspuses un sāka lasīt:
"Eshara Fazīra Lielā purva ekspedīcija: 53 767. gads, 49. ekspedīcijas diena. Mēs ar Hari kungu turpinājām ceļojumu pa purvu, bet negaidīti mums uzbruka rakleinu bars. Jau veselu nedēļu mežs bija kā izmiris, tāpēc tas mūs pārsteidza nesagatavotus. Glābdamies no plēsoņām, mēs iebēgām alās. Tur rakleini mums nesekoja, bet drīz kļuva skaidrs, kāpēc. Alas paplašinājumā mums uzbruka nesaprotama parādība — Hari kungs gāja bojā, man palaimējās aizbēgt. Kas bija tas, kas viņu nogalināja, tā arī nenoskaidroju. Ceļotāji, esat brīdināti!"
Dana to visu nolasīja skaļi.
- Šausmīgi, viņa pēc tam teica. Man šķiet, mums vajadzētu sameklēt Prizmo un pastāstīt par šo. Mēs tomēr gatavojamies doties uz tām pašām alām.
- Protams, Nokss piekrita. Bet es neesmu dzirdējis, ka alās būtu kaut kas bīstams.
- Bet tu taču pats teici, ka šis ceļš būs bīstamāks!
- Jā. Bet ne jau par kaut kādiem nezināmiem briesmoņiem es runāju. Par purvu ar slīkšņām un par to, ka alās var būt kādas viltus ejas un vecas šahtas, kur iegāzties, viņš paskaidroja.
- Labs ir, ejam! Dana paskubināja, un viņi steidzīgā solī devās atpakaļ pie teltīm. Visu ceļu Dana mēģināja atcerēties, kas tie tādi bija — rakleini. Viņa noteikti bija šo vārdu lasījusi grāmatā Pūķi un zvēri.
- Kā! Tik maz malkas? Prizmo, ieraudzījis pārnācējus, neapmierināts izsaucās.
