- Mēs mežā atradām kādu vecu būdu, kurā dzīvojis jūsu pieminētais Fazīra kungs no ekspedīcijas pa šo mežu, Dana īsi paskaidroja. Tur bija viņa dienasgrāmata, kurā bija teikts, kā Hari kungs gāja bojā un ka ari pašam Fazīra kungam draud briesmas.
- Tu teici — Fazīrs? Džims iesaucās. Nopietni?
- Pārrunāsim vēlāk. Ejam skatīties, kas tur īsti ir! Prizmo aicināja, un nu jau viņi visi devās atpakaļ uz veco būdu. Rūpīgi pārmeklējuši namiņu, viņi secināja, ka šeit patiešām kādu laiku dzīvojis slavenais Uguns zemes pētnieks, kas veicis dažādus atklājumus kopā ar savu palīgu Reto Hari, kurš bija bijis viņa sabiedrotais vēl daudzās citās ekspedīcijās. Reto Hari bija uzcelts piemineklis Drūbļu ciema parkā. Kopš viņu neveiksmīgās ekspedīcijas uz Mežu loku pētnieki bija riskējuši ierasties šeit tikai divas reizes, un neviena no ekspedīcijām nebija nonākusi tik dziļi mežā.
- Man šķiet, ka es atradu kaut ko interesantu, paziņoja Džims. Viņš turēja rokās maisiņu, kurā glabājās kaut kas akmentiņiem līdzīgs. Kad Džims izbēra akmentiņus uz galda, Prizmo jūsmīgi iesaucās:
- Ak tu dieninās! Tie taču dzintari!
/
Dana viņus izbrīnīta uzlūkoja. Baltijas jūras piekrastē dzintara bija pietiekami daudz, tāpēc argekļu sajūsmai meitene nepievienojās. Acīmredzot šeit dzintars bija reti sastopams.
- Vairāk nekā noderīga es te neredzu. Man šķiet, beidzot jāpabrokasto un jādodas tālāk, paziņoja Prizmo. Viņš centās neizrādīt, ka Fazīra rakstītais viņu ir satraucis. Protams, Vecais jau bija brīdinājis, ka mežā varētu iet visādi.
Džims noglabāja mazo sainīti kabatas dziļumā, un viņi visi atgriezās pie teltīm, lai paēstu brokastis, savāktu mantas un beidzot varētu doties ceļā.
Kad visi bija gatavi iet, Prizmo izvilka no somas nelielu eļļas lampu. Tad viņi devās alās. Pamazām aiz ceļiniekiem pazuda dienas gaisma un gājēji saspiedās ciešāk ap vienīgo gaismas avotu. Alas smilšakmens sienas šur tur "rotāja" iegrebti vārdi un zīmes, kas Danai atgādināja Latvijas alas ar apnicīgajiem "Te bija Juris" vai "Anna + Miks".
Atšķirība bija tikai tā, ka valoda šeit bija nepazīstama — laikam tā pati, kas uz Suzuluru akmens, ja jau Dana to nevarēja izlasīt.
Bija grūti noteikt, cik lielu gabalu viņi jau bija nogājuši, alas izrādījās visai vienmuļas. Neviens nesarunājās, visi gāja, tramīgi apkārt skatoties. Piepeši apnicīgo iešanu pārtrauca skrapstieni. Šī skaņa, kas gājējiem uzdzina baiļu tirpas, nāca gan no priekšpuses, gan no aizmugures. Ceļinieki apstājās, nobijušies palūkojās apkārt, tomēr, neko neieraudzījuši, atsāka soļot uz priekšu. Bet skrapstēšana atskanēja atkal un nu jau daudz tuvāk. Tas gājējus satrauca vēl vairāk.
- Kas tur ir? Prizmo izaicinoši novaicāja, pavirzot savu eļļas lampu skaņas virzienā. Gaismas lokā pazibēja zvīņaina ķetna.
- Kas tas bija? kāds Danai blakus nočukstēja. Pašas sirds arī sitās kā negudra. Vai tiešām tas, par ko bija rakstīts Fazīra dienasgrāmatā, notiks arī ar viņiem?
- Es nezinu, kas, bet noteikti nekas labs, kāds cits atbildēja. Grupiņa, kas nu bija saspiedusies cieši kopā, lēni turpināja virzīties uz priekšu, lūkojoties uz visām pusēm un cerot neuzskriet tieši virsū briesmām.
Tikmēr lampas gaisma atklāja vēl vienu neradījumu, kas rāpās augšup pa alas sienu. Tas likās visai neapmierināts ar gaismu, kas spīdēja tieši virsū, un nepaguva uzreiz pamukt, tāpēc ceļinieki to paguva apskatīt. Tā bija gara, liela ķirzaka, ar gludu un zvīņainu ādu. īsās priekškājas un pakaļkājas bija ar īsiem nagiem, kas šķita visai asi. Zvērs dobji nošņācās un pazuda tumsā.
- Tas bija tasi, drebošā balsī nočukstēja Nokss.
- Kas? Dana pārvaicāja.
- Ko? ieprasījās arī Džims, nobijies ne pa jokam.
- Tasi ir lielas ķirzakas, kas līdzīgas komodo varāniem, atbildēja Dana, tādi sastopami arīdzan Augšzemē. Vispār jau miermīlīgi, bet tiem nepatīk, ja ielaužas viņu teritorijā.
Tiem ir bail no gaismas, no spožiem priekšmetiem, tie neprot peldēt, meitene nocitēja rindas, ko atcerējās lasījusi. Jēziņ, nebiju domājusi, ka Pūķu un zvēru grāmata man noderēs ik uz soļa. Viņa nervozi nosmēja un sajuta, kā sviedru lāsītes norit pār muguru.
- Prieks dzirdēt, ka tā tev noder, Prizmo atteica un turēja lampu augstu paceltu. Nu, kamēr mums ir gaisma, tie varbūt turēsies pa gabalu. Tātad mēs esam iegājuši to teritorijā? Varēja uzlikt izkārtni ar brīdinājumu! Paldies, Noks!
- Es? Ko es? Es šeit sen neesmu bijis un neesmu vainīgs, ka šie reptiļi te ievākušies, Nokss sāka taisnoties, bet diemžēl Dana bija vienīgā, kas to dzirdēja.
- Labi, tev taisnība, meitene iejaucās. Tagad noteikti nav īstais laiks kādu vainot. Mums vajag plānu. Mēs ejam pa alām jau ļoti ilgi. Noks, cik aptuveni mums vēl atlicis, ko iet? Dana jautāja.
- īsti nezinu. Bet pāri pusei noteikti esam.
- Varbūt tu vari tos nomierināt? Parunāties ar tiem? Džims jautāja Danai, izvilcis no kabatas saliekamo nazīti. Dana gan domāja, ka no lielajām ķirzakām tas neaizsargās.
- Šaubos. Man nešķiet, ka tie vēlētos ar mums vienoties. No mums tie grib tikai pusdienas.
