Tikmēr Prizmo kaut ko pie sevis klusi murmināja:
- Kaut kas spožs?
Šķiet, viņam bija radies plāns, kā tikt no šejienes ārā. Arī Dana, tiklīdz Prizmo bija izteicis šos vārdus, saprata, ko viņš izdomājis. īpaši spīdīgi jau nu tie nebūs, bet nekā labāka viņiem šobrīd nebija.
- Kur tu iebāzi tos dzintarus? Prizmo pavērsās pret Džimu.
- Kāpēc prasi?
- Vienkārši dod šurp!
Džims sāka rakāties pa bikšu kabatām un izņēma mazo sainīti.
- Ai, žēl, protams! Džims noteica, kad atdeva sainīša saturu Prizmo, jo arī viņš jau bija sapratis plānu.
Tikmēr ķirzakas bija sapulcējušās barā un sāka savā starpā sašņākties. Danai dzirdētais it nemaz nepatika.
- Nav labi, nav labi, Nokss vaimanāja, bet Prizmo gaidīja īsto brīdi, lai pārsteigtu izbadējušos dzīvniekus. Lielie radījumi bija apstājuši ceļiniekus no visām pusēm un bija nedaudz pārsteigti, piepeši redzot lidojam savā virzienā kaut ko spožu, tāpēc ātri pamuka uz visām pusēm. Kā pārsteigums tas bija izdevies. Šīs pāris sekundes izbīļa ceļinieki izmantoja bēgšanai un metās skriet, ko kājas nes. Pats pirmais brāzās Nokss, pēdējie aizmugurē klumburēja argekļi. Kad tasi atskārta, ka viņu iespējamā maltīte laižas prom, tie šņākdami metās pakaļ. Beigās pat Prizmo ar Džimu uzņēma tādu ātrumu, ka drīz panāca Danu. Viņa nekad nebūtu iedomājusies kādu argekli tik ātri skrienam. Lūk, ko ar argekļiem dara stress un riskantas situācijas, Dana nodomāja un centās neatpalikt. Aiz muguras vēl arvien varēja dzirdēt sekotājus, bet šķiet, ka bēgļus tiem panākt vairs neizdosies. Kad viņi pārlēca pāri nelielai ūdens tērcītei, aiz muguras ieskanējās ķirzaku gaudas. Tālāk tās vairs nesekoja.
Bēgļi vēl brīdi skrēja, bet, kad, neskaitot viņu elsošanu un soļu dipoņu, neko citu vairs nedzirdēja, pamazām apstājās. Viņi atskatījās uz tumšo alu, kas palika aiz muguras. Nekas vairs neliecināja par sekotājām. Dana mēģināja atgūt elpu, viņai sānos bija iemetušies dūrēji.
- Ko? Tās vairs neseko? Prizmo, nespēdams kārtīgi ievilkt elpu, smagi sēca. Es atsakos no tādas skriešanas. Gribu mierīgu dzīvi, neesmu nekāds sprinteris! Viņš bija kļuvis pavisam sarkans un sabruka zemē.
- Kur šīs palika? Džims jutās tikai mazliet labāk nekā Prizmo.
- Es nezinu, Dana noteica un paspēra soli tuvāk alas sienai, lai atspiestos pret to. Nākamajā brīdī pamats zem meitenes kājām pazuda, un viņa juta, ka krīt. Visapkārt bija tumsa, smiltis ar putekļiem un galā cieta piezemēšanās.
- Ak Dievs! Dana! Ar tevi viss kārtībā? no augšas varēja dzirdēt Prizmo saucienus, tie skanēja pavisam tuvu.
Atbildes vietā Dana ieklepojās un mēģināja pakustēties. Meitene lūkoja atvērt acis. Tas nebija gudri darīts — tās tūlīt piebira ar smiltīm. Viņa bija kaut kur iegāzusies ar visu pamatu. Zem alas, pa kuru viņi bija gājuši, atradās vēl viena eja, tikai mazāka. Nelielais tunelis, pa kuru Dana varētu pārvietoties tikai rāpus, stiepās abos virzienos un grima pilnīgā tumsā. Sāpēja atsistā pēcpuse, bet citādi nekādus savainojumus viņa nebija guvusi. Vienīgā gaisma nāca no Prizmo lampas virs galvas. Meitene mēģināja izrausties no smilšu kaudzes un atspiedās ar rokām pret zemi. Kaut kas mazs un ciets griezās labajā plaukstā. Viņa parušināja smiltis un izvilka aso priekšmetu.
- Dana! Kā tu jūties? Prizmo sauca un uzmanīgi pārliecās cauruma malai. Meitene piecēlās kājās.
- Šķiet, ka viss kārtībā. Vina notrausa smiltis no
/ ' >
sejas, mēģināja dabūt tās ārā no acīm un nošķaudījās.
- Kas tas ir, ko tu tur atradi? Nokss prašņāja, pētot Danu no augšas.
- Gredzens, viņa atbildēja.
- Nāc šurp! Jāvelk taču tevi ārā. Prizmo pastiepa Danai roku un palīdzēja izlīst no bedres.
- Kas tā par eju tur — apakšā? Nokss vaicāja.
- Kā lai es to zinu? Dana atbildēja, mēģinot tikt vaļā no smiltīm un putekļiem, kas, šķiet, bija visur. Tad viņa pati no augšas nopētīja jocīgo caurumu.
- Nokss kaut ko teica? Prizmo painteresējās.
- Jā, viņš vaicāja, kas tas par caurumu, Dana pārtulkoja.
- Senecīlu tauta būvēja tempļus, zikurātus un vēl daudz ko, paskaidroja Prizmo. Droši vien arī šajās alās bijusi kāda viņu svētvieta. Tas izskaidrotu rakstu zīmes uz sienām. Nevienam nav izdevies tās iztulkot. Šīs ejas varētu būt kādas celtnes sastāvdaļas.
- Labāk tur nelīst. Pietiks jau ar problēmām šeit — augšā, Nokss iebilda un noskurinājās.
Tikmēr Dana bija atguvusies, un viņai beidzot bija laiks apskatīt savu atradumu. Tas bija smags un masīvs gredzens, šķita, ka no tīra zelta. Zaļi smaragdiņi veidoja burtu "M" gredzena virspusē.
- Kas tev tur ir? painteresējās arī Prizmo.
- Gredzens. Es tam uzkritu virsū.
- "M"? Ko tas varētu nozīmēt? vaicāja Nokss, lūkodamies uz gredzenu no apakšas.
- īstais cilvēks, kam to prasīt, Dana atsmēja.
- Hei! ļūtat? Svaigs gaiss! viņu sarunu pārtrauca Džims.
-Esam sasnieguši izeju? Nokss jautāja.
-Laikam jau esam tuvu, noteica Prizmo.
Pēc mirkļa viņi turpināja iet tālāk, ik pa laiciņam pārliecinoties, vai kāds atkal neseko, kā arī pārbaudot pamatu zem kājām. It īpaši Dana.
