- Man šķiet, ka redzu gaismu! Nokss iesaucās. Dana Noksa teikto pārtulkoja argekļiem, un visi pielika soli. Pēc mirkļa viņiem acis apžilbināja vakara gaisma. Tātad viņi alās bija pavadījuši gandrīz visu dienu.
Alas ceļiniekus bija aizvedušas uz pļaviņu ciešā koku ielokā. Nekas nenorādīja ne uz kādu citu ceļu uz priekšu. Bija tikai ceļš atpakaļ. Tomēr, apskatot apkārtni vērīgāk, Dana ar Noksu atrada vēl vienu mazu alu. Patiesībā tā bija tikai nedaudz lielāka par trušu eju. Tai blakus atradās vēl viens akmens ar uzrakstu.
- Ko, mēs esam klāt? Prizmo jautāja.
- Nezinu, tā izskatās, Džims ar aizdomām lūkojās uz mazo alu.
Dana pagriezās pret Noksu un lūdza iztulkot uzrakstu.
- Nu tad tā:
"Pie ieejas tu stāvi, bet, pirms tālāk iesi, pēdējās rindas atceries, kas akmenī iecirstas. Viens tu tālāk dosies un akmeni sniegsi, atslēgsi, lai darbu veiktu, kādu no snaudas celtu."
Nokss nolasīja, un Dana pa rindiņai pārtulkoja.
- Laikam dzejoļi ar atskaņām nav viņu stiprā puse, Dana klusu noteica. Un atkal mīklas. Es pamazām sāku tās ienīst.
- Tu kaut ko saprati? Es — neko, Nokss sūdzējās, ka viņam liek lasīt tādus murgus. Dana viņu pilnībā saprata.
- Laikam tālāk tev jāiet vienai. Kas tur bija par pēdējām rindām? Prizmo iejautājās.
Fakts, ka tālāk viņai būs jāiet vienai, neiepriecināja. Dana nervozi nopētīja pārējos, kas cerīgi lūkojās uz viņu. "Man tiešām būs jālien tajā caurumā?" viņa sev vaicāja. "Un ja nu es tur iesprūstu! Un kā lai zina, cik tā ala ir dziļa…"
- Nu ko? Tad… redzēsimies vēlāk, Dana nedroši noteica, mēģinot pārmākt bailes. Vakara gaisma šķita tik jauka un patīkama, bet meitenei bija jālien kārtējā tumšajā alā, kuras gals nebija ne redzams, ne nojaušams. Dziļi ievilkusi elpu, viņa nometās četrrāpus un iebāza tajā galvu. Alas nelīdzenās sienas klāja saknes un saknītes, kas spraucās ārā no zemes. Pamatne bija nosēta ar sažuvušām lapām un skujām. Dana saņēmās un līda iekšā. Gaisma palika arvien tālāk aiz muguras, līdz pazuda pavisam, bet viņa turpināja rāpot uz priekšu.
Tomēr ala nebija gara. Drīz meitene izlīda tadā pašā koku ieskautā pļaviņā kā iepriekšējā, tikai daudz lielākā. Pļavas vidū bija ezeriņš ar lielām ūdensrožu lapām, kas nekustīgas gulēja uz gludās ūdens virsmas. Otrā pusē ezeriņam atradās mazs koka namiņš, izraibināts ar rotājumiem, simboliem un krāsainām līnijām. Iztaisnojusi muguru pēc nogurdinošās rāpošanas, Dana ieelpoja meža svaigo gaisu. Viss šķita tukšs, kluss un pat tāds kā nedzīvs.
- Kas iedrošinās traucēt mieru šajā vietā? klusumu pēkšņi pārtrauca skaļa un dārdoša balss. Tā atbalsojās pret visiem kokiem, kas ieskāva klajumu, un turpināja savu ceļu rāmajā gaisā.
- Ēēē… kāds, kam jāpamodina Sargātājs, Dana sāka nedroši, bet pabeidza visai izaicinoši. Viņa lūkojās apkārt, cenšoties saskatīt runātāju.
- Tad pierādi! balss nepalika parādā un iesaucās vēl izaicinošāk. Pļaviņu sāka aizvilkt nezin no kurienes pēkšņi radusies migla. Tā kustējās ātri — pēc brīža zemes virsmu sedza balta, necaurredzama sega, kas kļuva aizvien biezāka.
- Neraža. Man nepatīk, kā tas izskatās, Dana pie sevis noteica, kāpjoties atpakaļ un cerot izbēgt no miglas, kas viņai jau bija pāri potītēm. Tā cēlās pārāk ātri — nedabīgi ātri. Mēģinādama ar kājām miglu nedaudz izkliedēt, Dana gandrīz paklupa pret paprāvu akmeni. Bet migla tikai turpināja celties augšup. Meitene baidījās, ka caur šo miglu drīz vairs nevarēs saredzēt pat savu degungalu. Nezin kāpēc Danai tobrīd ienāca prātā vārdi: "Pēdējās rindas atceries?" Ko, pie velna, tas nozīmēja? Meitene sāka uztraukties, jo migla jau aizsedza viņas ceļus un turpināja sniegties uz augšu. Tā nebija nedz mitra, nedz vēsa, kas likās jocīgi, taču par kaut kādām nepareizām miglas īpatnībām Dana nolēma tagad neuztraukties. "Pēdējās rindas?" viņa pie sevis atkārtoja. "Kas man jādara? Ko lai es viņam pierādu, ja neko nezinu? ļa vispār nezinu, ko iesākt."
Piepeši, it kā viņas smadzenēs kāds būtu ieslēdzis spuldzīti, viņa saprata! Beidzot viņa atskārta, par kādām pēdējām rindām bija piekodināts atcerēties.
Runa bija par pēdējām teksta rindām uz Suzu… vienalga, kā viņu tur pareizi sauca, akmens. Pat ja Dana tā nosaukumu bija dzirdējusi daudzreiz un arī pati pāris reižu pareizi izrunājusi, ātrumā viņai šis vārds vienkārši piemirsās. Bet ne jau tas tagad bija svarīgi. Pēdējās rindās bija teikts: "Tev meža sirds ir jāmeklē, kur miglā acis neatver…"
Tātad šī ir tā migla? Miglā acis neatver? Ko tad man darīt? viņa pie sevis čukstēja, bet prātā nāca tikai viena rīcība, kas šķita piemērota šai situācijai. Migla jau bija viņai visapkārt, un tai cauri nevarēja redzēt itin neko,bija laiks rīkoties. Dana aizvēra acis.
