Pēc plakstiņu aizvēršanas vajadzētu iestāties pilnīgai tumsai, bet nu Dana redzēja apkārtni bez miglas, tikai kaut kā citādi. Šķita, ka uz melnā fona ar violetām līnijām ir uzzīmētas apkārtējo priekšmetu kontūras. Meitene jau gribēja atvērt acis, lai pārliecinātos, kas noticis ar miglu, bet pietika ar mazu spraudziņu, lai acis sāktu asarot, it kā viņa atrastos šaurā telpā kopā ar pāris kilogramiem sagrieztu sīpolu. Viņa uzreiz aizspieda acis, cik cieši vien varēja.
Dana paspēra pāris soļu uz priekšu, un ainava acu priekšā attiecīgi mainījās. Lēnām un uzmanīgi viņa turpināja soļot, brīžiem izstiepjot rokas uz priekšu kā aklais, bet tā bija tikai instinktīva rīcība; ar attēlu, ko viņa redzēja cauri plakstiņiem, pilnībā pietika, lai nejauši neuzskrietu kokam vai neiekristu ezerā. Viņa nodomāja, ka visdrīzāk jādodas uz mazo namiņu, tāpēc uzkāpa uz krastam tuvākās ūdensrožu lapas un devās pāri ezeram pa taisnāko ceļu. Zīmējumi uz namiņa cauri plakstiņiem izskatījās kā pavirši švīkājumi uz durvīm un sienām. Tuvāk apskatījusi durvis, Dana atklāja, ka atslēgas cauruma vietā ir iedobe medaljona formā. Joprojām ar acīm ciet viņa noņēma savu Medaljonu no kakla un iebīdīja to iedobē. Meitene mēģināja to pastumt uz priekšu, bet tas neizdevās. Tad viņa mēģināja Medaljonu pagrozit pa labi un pa kreisi, un šoreiz viņai sekmējās — durvis atvērās.
Tiklīdz tas notika, Dana pārstāja cauri plakstiņiem redzēt violetās kontūras, atkal bija iestājusies ierastā tumsa — kā vienmēr, kad acis ir aizvērtas. "Vai tas nozīmē, ka nu viss atkal ir kārtībā?" meitene prātoja. Viņa riskēja un lēnām pavēra acis. Migla strauji sēdās, acis neasaroja, un viss tiešām bija kārtībā. Ari dobjajai balsij laikam nekas vairs nebija iebilstams, jo tā klusēja un neko neteica, tāpēc Dana nolēma iet iekšā un mēģināt modināt Sargātāju. Bet, tikko viņa spēra soli pāri slieksnim, tā no namiņa meitenei pretī metās kaut kas liels, kas nogāza viņu sēdus, pārlēca pāri viņas galvai un ar dobju būkšķi piezemējās aiz muguras.
Sabijusies Dana ātri atskatījās. Tas, ko viņa ieraudzīja, bija liels, brūns zirgs ar zeltītiem āža ragiem, gaišu purnu un garu kaķa asti ar mazu pušķi galā. Uz muguras tam bija dīvaini segli, kas vairāk atgādināja zaļu, svītrainu sedziņu. Dana uzreiz pazina šo dīvaino radījumu — viņa to jau bija redzējusi gan vienkāršajā zīmējumā uz sienas, gan kvalitatīvākajā versijā Vecā Grāmatā. Tātad tas bija viens no Sargātājiem, un viņš jau bija veiksmīgi pamodies pats. Varēja uzskatīt, ka pirmais darbiņš ir paveikts.
Brūnais zirgs skatījās tieši uz Danu, un viņai šķita, ka tas smaida. Arī meitenei zirgs uzreiz iepatikās, un tā nu viņi stāvēja un skatījās viens uz otru, un neko neteica. Dana gan arī īsti nezināja, ko teikt. Klusums ievilkās, un meitene galu galā neizturēja.
- Ēēē… Vai jūs esat viens no Sargātājiem? viņa centās būt ļoti pieklājīga.
- Tā ir, zirgs atbildēja maigā balsī, kas, samērojot ar viņa lielumu, izklausījās jocīgi. Un tu savukārt esi
Izsaucēja? Vai Saucēja, Sasaucēja… ek, vienalga, viņš savā nodabā spriedelēja. Meitene pamāja, pavisam apjukusi, izdzirdējusi, kā viņas titulam tiek piemēroti tik daudzi sinonīmi.
- Jā… viņa nočukstēja.
- Kurš tagad gads? zirgs lietišķi apvaicājās un pa lielajām ūdensrožu lapām devās pāri ezeram.
- Palikuši divi gadi, līdz tas Natons, vai kā viņu tur, gatavojas atgriezties. A, jāatņem vēl divas nedēļas, apmēram tā.
- Viņu sauc Netons, zirgs laipni izlaboja, nenovēršot skatienu no meitenes. Tātad vēl divi gadi? Tad jau tu esi pasteigusies. Es esmu pirmais, vai ne? viņš turpināja valodot, skatoties uz Danu un mēģinot pārkāpt uz nākamo lapu, bet netīšām aizkāpa garām un iegāzās ezerā. Labi, ka līdz krastam vairs nebija tālu un tur nebija dziļš. Pēc brīža viņš stāvēja krastā purinoties. Ups! Tas tā nebija domāts.
- Jā, jūs esat pirmais, Dana atbildēja, mēģinādama novaldīt smieklus.
- Lūdzu, uzrunā mani uz tu vai vārdā! Mani sauc Kairbs. Neciešu visu to oficiālo padarīšanu. Viņš joprojām skurināja savu slapjo, tievo asti, un tas izskatījās ļoti uzjautrinoši. Šādu Sargātāju meitene nebija iztēlojusies. Dievam līdzvērtīga ļoti sena, visvarena būtne — ha!
- Es esmu Dana, viņa stādījās priekšā.
"Kairbs, kāds jocīgs vārds!" viņa klusībā nodomāja. "Tāpat Prizmo un vēl daži. Tikai Džims izklausās pazīstami."
- Prieks iepazīties! Kairbs sparīgi pamāja ar galvu, cekuls, kas viņam bija krēpju vietā, noplandēja vien. Nu ko? Manis meklēšana neprasīja pārāk daudz pūļu? Kairbs interesējās un apsēdās pļavas malā. Dana nosēdās tam blakus.
- Nu, ne pārāk. Man bija kompānija, kas palīdzēja. Ceļš bija diezgan viegls, tikai alās, kas veda uz šejieni, bija dažas problēmas, un Dana sāka stāstīt par notikumiem tunelī, līdz piepeši kāda balss viņu pārtrauca:
