- Un tā tam arī jābūt. Citādi te vazājas visādi pētnieki. Nē, to mums nevajag. Tā bija tā pati dobjā balss, kas biedēja meiteni pirms miglas parādīšanās. Tas lika Danai tramīgi paraudzīties apkārt, bet bez lielā zirga blakus vairs nevienu citu viņa te nemanīja.
- Tas ir viens no mana miera sargātājiem. Iepazīsties — Gantc, Kairbs norādīja uz… akmeni, aiz kura Dana miglā bija paklupusi. Tagad tas sakustējās, pieripoja tuvāk, un meitene ieraudzīja, ka tam ir liela, drūma seja ar daudzām grumbām un divas smieklīgi mazas rociņas.
- Sveiki, sveiki! Nu es varēšu šeit vairs netupēt. Iešu pasaulē laimi meklēt, ha, ha! It kā tāda būtu! viņš skeptiskā balsī noteica un ar roku palīdzību visai veikli virzījās uz priekšu, līdz nozuda starp krūmiem.
- Viņam vienmēr ir draņķīgs garastāvoklis, zirgs paskaidroja un paraustīja plecus.
Zirgs, kas rausta plecus, — Dana ieķiķinājās. Viņa nosprieda, ka, ja Kairbs būtu cilvēks, tad viņam varētu dot ne vairāk par gadiem astoņpadsmit. Viņš šķita nenopietns, un tas meitenei ļāva justies nepiespiesti.
- Kas tad jums tur, alās, vēl notika? Kairbs painteresējās par Danas turpmākajiem piedzīvojumiem.
- Nu, tātad — mums uzbruka tasi bars. Kad mēs tikām pāri strautiņam, tie beidza sekot, bet es iekritu bedrē, kurā atradu gredzenu, Dana sāka taustīties pa kabatām, jo vairs neatcerējās, kurā to bija iebāzusi.
Kairbs uzmanīgi apskatīja gredzenu un teica:
- Šī mantiņa jau sen bija pazudusi. Vēl pirms mūs nolika čučēt tajā druīdu miegā.
- Bet tu zini, kas tas īsti ir un kam domāts? Dana vaicāja.
- Labāk pajautā, kam tas piederēja, Kairbs ieteica.
- Kam tad? Danu pārņēma ziņkāre.
- Kādam, par kuru pat tu būsi dzirdējusi, neko nezinot par maģijas pasauli. Merlinam. Pazīstams vārds, vai ne?
- Viņš tiešām eksistēja? Dana izbrīnā noelsās — par Mcrlinu viņa bija tik daudz lasījusi, skatījusies kino, un nu šeit, Apakšzemē, viņa tur rokā Zemes leģendārākā burvja gredzenu! Droši vien tas bija varens atradums, ja jau zināms, ka tas bijis pazudis.
- Bija, bija. Dzīvoja Augšzemē, daudz ko darīja arī Apakšzemes labā. Viņš bija viens no pirmajiem, kas stājās pretī Netonam. Un, pat ja tas nav tieši paša Merlina gredzens, tad saistīts ar viņu ir — tikai viņa dzimtai bija raksturīgi šāda veida gredzeni. Ek, neciešu vēstures lekcijas…
- Labi. Tad varbūt tu man varētu pastāstīt, kur meklēt pārējos Sargātājus? Ar viņiem droši vien būs tādi paši vai līdzīgi pārbaudījumi.
- Es nezinu, kur viņi ir. Ja zinātu, tad kaut šovakar varētu uzsēdināt tevi sev mugurā un doties viņus modināt… Un kā ir ar to tavu kompāniju? Tu stāstīji, ka viņi tev palīdzēja tiktāl nokļūt.
- Palika alas otrā pusē, Dana paskaidroja.
- Nu, tad neliec viņiem ilgāk gaidīt, Kairbs deva padomu un jau gatavojās atvadīties, bet Dana vēl iejautājās:
- Uz kurieni tu dosies?
- Druīdu miegs ir dīvaina lieta. Visi procesi apstājas, arī novecošana, bet ķermenis pēc pamošanās pavisam stīvs. Kā jau ilgu laiku nekustināts. Tagad man derētu atpūsties un pagulēt vēl pāris dienas, lai no lielā miega atgūtos. Nu, tad paliec sveika! viņš noteica, palecoties uzlidoja augšā, pārlaidās slaidā lokā pāri koku galotnēm un nozuda tumsā — pļāpājot Dana nebija pamanījusi, ka jau ir pienācis vakars. Viņa pamāja Kairbam ardievas un devās uz alas pusi.
Atpakaļ līst bija daudz vieglāk — ceļš jau bija zināms un Danas sirdi vairs nenomocīja neziņa, kā viņa viena pati bez citu palīdzības tiks galā. Nu, re! Viņa sev pierādīja, ka var gluži veiksmīgi darboties arī viena.
Iznirstot no cauruma, viņa redzēja, ka pārējie uzcēluši teltis, iekūruši ugunskuru, droši vien paēduši un nolikušies gulēt. Viņa nolēma nevienu nemodināt un klusiņām ielīda teltī. Tikko Dana apgūlās, tā mirklī aizmiga, jo nogurums viņu bija mocījis jau visu atpakaļceļu kopš tikšanās ar Kairbu — Zemes Sargātāju.
.
— Dana! Viņa ir atpakaļ! Mēs visu nakti tevi gaidījām! Tev nekas nekaiš? Kas tur bija? Kas tur notika? Skanot tādiem kliedzieniem, neviens nebūtu varējis palikt guļam. Šķita, ka visi draugi bija salēkuši Danai virsū un nu apbēra ar jautājumiem.
- Dana! Dana! Ēst gribi? bija pirmais, ko Prizmo piedāvāja.
- Kad tu atnāci? taujāja kāds cits, bet, kurš tas bija, to bija grūti saprast, jo visi sajūsmā kliedza reizē.
Pagāja krietns brīdis, līdz ceļinieki, Danu ieskaitot, kaut cik nomierinājās un sasēdās ap ugunskuru ar tējas krūzītēm rokās. Draugi nepacietīgi lūkojās meitenē, gaidot, kad viņa sāks savu stāstu.
- Nu tad tā, Dana ieturēja pauzi un pārcilāja prātā vakardienas notikumus. Kad es izlīdu tur cauri, ieraudzīju pļavu ar mazu mājiņu un ezeriņu.
Dana stāstīja, un draugi aizrautīgi klausījās, gluži aizmirsuši par tēju, un pat Nokss bija tā aizrāvies, ka nelikās ne zinis par sardeli, kas viņam mētājās pie kājām.
- Forši! Zirgi! kofots noteica, kad Dana bija beigusi, bet neviens, izņemot meiteni, nesaprata šos nesakarīgos vārdus.
- Kāds grib vēl tēju? Prizmo vaicāja.
