- Manējā ir atdzisusi. Uzsildīsi? Džims palūdza un pasniedza savu krūzīti Prizmo. Tātad Merlins, tu saki. Tā nevar būt sakritība, ka tu tieši tagad atradi gredzenu.
- Kāda nozīme, kad tas gredzens atradās? Nokss vaicāja.
- Merlins bijis viens no tiem, kas padzina Netonu, un šim gredzenam var būt kāda saistība ar to, Dana prātoja.
- Kāda saistība? Nokss turpināja uzdot jautājumus.
- Neprasi man. Sīkāk es neko nezinu. Kairbs tikai deva tādu mājienu, Dana atteica un aizstāvoties pacēla rokas, kurās Prizmo veikli ielika bļodiņu ar rozā putru.
- Kā mēs dosimies atpakaļ? Iet otrreiz caur alām būtu tīrā pašnāvība. Cik atceros, Nokss sacīja, ka esot arī kāds cits ceļš. Tagad jau īpaši steigties vairs nav iemesla. Somas arī vieglākas. Prizmo pameta Noksam pāris desas šķēles. Varam atļauties paklejot pa tām klintīm. Lejup iet noteikti būs vieglāk.
- Es teicu, ka ir cits ceļš apkārt alām, bet tas būs daudz garāks, Nokss atgādināja.
- Nu ja. Par to nav ko galvu lauzīt. Paēdīsim un iesim uz māju pusi. Nav ko te velti laiku kavēt! Džims priecīgi paziņoja, kad Dana bija pārtulkojusi Noksa vārdus.
Ceļš atpakaļ bija daudz jautrāks. Džims ar Prizmo priekšā kaut ko skaļi dziedāja, bet Dana aizmugurē pļāpāja ar Noksu.
- Reiz es nejauši ielēcu tajā pūķu un zvēru karā, Nokss kavējās atmiņās. Nu, starp tiem, kas nejēgā slaktē cits citu. Mani gandrīz saspieda plakanu kā tasafūru, kas izsūkts tukšs. Bet tas vēl nebija pats ļaunākais. Tu zini dināplus? Tādi kā jūsu govis, tikai ar garu un lipīgu spalvu. Es tam lopam pielipu, iepinos kā muša zirnekļa tīklā un netiku vairs vaļā. Un tas ķēms mani aizvilka līdzi uz Mākoņu aleju. Tur ir skaisti un pārtikas pietiek, bet, ja tu tur dzīvo, tad tev jāpiedalās viņu kautiņā. Taču es ne uz ko tādu neesmu gatavs parakstīties.
- Kā tad tu tiki ārā no tās vilnas? Dana smaidot vaicāja.
- Turpat visa diena pagāja. Tā tik bija ņemšanās! Gandrīz vai pa vienam matiņam ķepināju vaļā. Tas dināpls gan neko neteica, stulbs lops, kad es tev saku. Bet tas vēl nebija viss. Sākās kaut kāds nogruvums. Nepētīju, kas un kā, bet tā jezga, kas sākās, palīdzēja man aizlaisties.
- Vienīgais, ko aizraujošu varu pastāstīt es, ir tas, kā skolā mēdzu aizlaisties no mācību stundām. Oh! Tad nu gan piedzīvojums! meitene pavīpsnāja.
- Nu ko. Tagad tev ir vairāk problēmu nekā stundu neapmeklēšana.
- Tas gan. Tagad tur, augšā, ir vasara. Interesanti, kas mājās notiek… Dana palūkojās uz sarkanajām debesīm.
- Kā tas ir, ja ir gadalaiki? Nokss gribēja zināt.
-Tas ir skaisti. It īpaši, kad sāk plaukt lapas vai uzkrīt pirmais sniegs. Var izbaudīt kaut ko jaunu, lai arī mainās tikai tie paši četri gadalaiki, Dana smaidot klāstīja. Viņai bija grūti iztēloties, ka var kaut kur bez tā iztikt. Te daba nemainījās, tikai pa retam uzlija.
Sarunas, dziesmas un labais garastāvoklis ceļiniekus ātri veda uz priekšu, tomēr uz garā maršruta beigām viņos bija sakrājies jau pamatīgs nogurums. Kājas sāpēja pat Danai, un, lai nedomātu par iešanas grūtībām, viņa ar Prizmo sāka apspriest nākamo modināšanas misiju.
- Padomāsim! Kurp mums būtu jādodas nākamajā reizē? Dana jautāja.
- Nu, visvieglāk būtu ar Strēlnieku ezeru. Saderu, ka Viola zinās, vai kaut kur pie Drūbļu ciema nevarētu būt kāds no Sargātājiem, Prizmo atbildēja, smagi balstoties uz kāda mieta.
- Labi. Vismaz nebūs tik daudz jāstaigā, meitene piebilda un, šīs domas iepriecināta, jau ar mazliet vieglāku soli turpināja ceļu.
Pievakarē visi četri pārgurušie ceļinieki vilkās garām Žļarkālu upītei. No dzelmes nāca tā pati spokainā gaisma, kas Danai atgādināja par dramatisko nokļūšanu šeit. Priekšā rēgojās nokaltušais koks.
- Vai jūs to redzat? Aleluja! Man jau apnicis iet! Džims iesaucās.
- Kārtīga virtuve! nostenēja Prizmo.
"Kas nu kuram," Dana klusībā nosmēja. Viņa īsti nezināja, ko pati vislabprātāk redzētu atgriežoties.
Tik tikko turoties kājās, visi pienāca pie ieejas pazemes alās un metās lejā. Dana paķēra līdzi arī Noksu, kam bija dota atļauja pagaidām padzīvot te — bez viņa palīdzības nekas taču nebūtu izdevies! Danai pat šķita, ka Prizmo jau ir samierinājies ar faktu — kofots paliks argekļu alās uz krietni ilgu laiku.
Bija jau stipri vēls, bet, līdzko ieradās Dana un viņas ceļabiedri, visapkārt atskanēja skaļas gaviles. Šķita, visi alu iemītnieki mirklī sapulcējušies, lai piedienīgi sagaidītu ceļiniekus. Bija pat pāris plakātu ar laba vēlējumiem un sveicieniem. Ceļinieki tika apskauti, mīcīti, bučoti, un kas tik tur vēl notika! Visas somas atņēma, un pašus piestūma pie ēdieniem nokrauta galda. Dana jau bija sapratusi, ka argekļi mīl labi paēst.
