Kad visi bija sasēduši un ceļinieki pirmo izsalkumu apmierinājuši, beidzot atskanēja jautājums: "Jums vispār izdevās?" Katrs nu stāstīja savu versiju, kā viss, viņaprāt, noticis. Visvairāk argekļus interesēja, kā Dana modinājusi Kairbu. Argekļu Vecais izskatījās apmierināts, neko neteica, tikai smaidīja. Labi vien ir, ka smaidīja, nevis uzdeva jautājumus, Danai uzmanības vienai dienai pilnībā pietika.
Pēc pāris stundām ceļotājiem tika atļauts doties pie miera. Tas tikai viņiem bija vajadzīgs! Dana paņēma Noksu līdzi uz savu istabu, kur Kofots uzreiz ielēca gultā un paziņoja:
- Es gulēšu šeit. Un kur tu? viņš jautāja, ērti iekārtojies tieši gultas vidū.
- Ļoti smieklīgi. Pabīdies!
Dana nostūma kofotu gultas kājgalī un tad smiedamās izgrūda viņu no gultas pavisam. Kādu brīdi istabiņā turpinājās jezga un ālēšanās, bet šo jautro nodarbi drīz pārtrauca nespēks. Abi iekārtojās gultā, brīdi kunkstot, kuram kura kāja sāp vairāk. Drīz tomēr iestājās miers un atskanēja tikai klusa šņākuļošana.
Nākamajā dienā turpinājās rūpīga ceļotāju iztaujāšana, bet Dana ar Noksu tās lielāko daļu nosēdēja gultā, aizbildinoties ar sāpēm kājās.
- Nav jau nemaz tik traki, Nokss ieminējās.
- ļa man tās būtu četras kā tev, tad varbūt es piekristu, viņi diskutēja par tēmu — kāju skaits. Tas nu gan bija satriecoši interesants temats.
- Es jūtos netīrs.
- Tu arī esi netīrs.
- Arī tu neesi pārāk tīra. Vai te ir, kur nomazgāties?
- Ir, ir. Vispār laba ideja. Ejam!
Dana izbaudīja dušu un žāvējamās durvis. Šī nu reiz bija lietiņa, kas lieliski noderētu Augšzemē.
Savukārt Noksa mazgāšana izrādījās jautra izklaide. Tiesa, pēc tam viss bija jāsakopj, kas vairs tik interesanti nebija. Viņi bija izlietojuši turpat vai veselu pudeli šampūna, no kura sanāca vareni burbuļi — nu tie lidinājās pa visu mazgātavas telpu, izplatot burvīgu kokosriekstu aromātu.
Sakopšana tā ieilga, ka vannas istabu viņi pameta tikai ap vakariņu laiku. Toties tagad Noksa spalva bija mīksta, spīdīga un gluda kā zīds. Turklāt viņš dievīgi smaržoja pēc Danas mīļākajām kokosriekstu kūciņām! Priecājās arī Nokss un ik pa laikam aplūkoja savu tīro asti.
Dažas turpmākās dienas ne ar ko neatšķīrās, viņi atpūtās — tērzēja ēdnīcā ar Prizmo un Džimu un pļāpāja savā istabiņā par visādiem niekiem.
- Kas tas vispār ir par dīvainu skapi? kofots ostīja lielo, melno mēbeli un lūkojās uz tā izgriezumiem un dažādajām zīmēm.
- Tas bija te, kad es ierados. Ik pa brīdim tas pazūd, tad atkal uzrodas. Caur to var nokļūt kaut kur citur. Neko daudz vairāk es par to nezinu. Tikpat labi es varētu prasīt tev, kas tas par skapi.
- Gribi pārbaudīt, kā tas notiek? Nokss apvaicājās.
- Domā, ka mums vajadzētu līst tur iekšā?
Bet Nokss jau vēra vaļā durvis un lūkojās uz spoguļaino virsmu.
- Stilīgi! Vai tu tur esi arī kaut ko interesantāku redzējusi, vai arī tas ir viss? viņš, ierāpies skapī un lūkodamies uz Danu no iekšpuses, vaicāja.
- Nu, vienu zolofītu. Tad vēl to zīmējumu uz sienas un lielu balkonu. Šaubos, vai tas tur ir vienīgais interesantais, jo šis skapis ved… Dana nepaguva pabeigt, jo Nokss jau pats bija visu sapratis:
- Nevar būt! Tas ved uz Pūku kalnu!
t
- Jā. Es tikai nesaprotu, kāpēc tur atrodas tas balkons. Kaut kā neparasti, ka ir kaut kas tik grezns un galīgi neiederīgs kalna vidū, Dana prātoja.
- Tur agrāk dzīvoja Uguns Dievs.
- Ak jā! Pareizi. Prizmo man to jau reiz stāstīja. Vesels kalns vienam pašam.
- Jā. Tas izskaidro arī to, ko tur dara zolofīts… Nu? pēc brīža šķelmīgi pajautāja kofots. Gribi izmest kādu līkumu?
- Domā — tas būtu gudri? Jāteic, Prizmo nebija sajūsmā, kad mēs ar tevi kaut kur devāmies kopā pirmajā reizē.
- Toreiz viņš par mani vēl neko nezināja. Un tas bija meža vidū.
- Arī pirms es satiku tevi, viņš man vienā laidā atgādināja, lai viena nekur neklīstu. Un es neredzu lielu atšķirību starp mežu un kalnu.
- Bet kāpēc viņš teica, lai tu nekur neej? Kas tad tev draud? Nokss neizpratnē vaicāja.
- Viņš teica, ka nevarot paredzēt, kas var gadīties ārpus alām. Ka tur noteikti atrodas kaut kas, kas to vien gaida, lai es zaudēju modrību. Pieminēja kaut kādus bijušos Netona atbalstītājus, Dana skaidroja.
- Tik nopietni? Varbūt Prizmo vienkārši ir pārlieku gādīgs un nevēlas riskēt?
- Un kāpēc būtu lieki jāriskē?
- Kas neriskē, tas nevinnē. Un starp citu — vai tad tu pati nevēlies tur ieiet iekšā un visu apskatīt?
Vēl pirms brīža Dana bija stingri pārliecināta, ka nekur netaisās klejot apkārt, bet tagad Nokss bija viņā iesējis šaubas — varbūt tā nemaz nav tik slikta ideja. Danā pamodās pārgalvīgā balss, mudinot nevis sēdēt visu dienu bezdarbībā, bet drošsirdīgi doties, lai izpētītu kaut ko jaunu. Pastaigāt pa Pūķu kalna gaiteņiem, palūkoties pāri balkonam uz tuksnesi!
- Nu, aiziet! mudināja Nokss. Tu taču esi Izsaucēja! Tu taču jau kaut ko vari! viņš lūdza pārliecinošā tonī, lai arī zināja, ka Dana tāpat piekritīs.
- Nelieto to vārdu vairs, Dana klusi noteica.
