- Kādu? Nokss neizpratnē paskatījās uz Danu no skapja iekšpuses.
- Izsaucēju vai Sasaucēju, Saucēju, Meklētāju… viņa uzskaitīja visus titulus, ko Kairbs bija lietojis.
- Labi jau, labi. Bet tā taču ir! Nevajag noliegt patiesību. Tu esi…
- Kuš! Dana viņu pārtrauca — par saviem tituliem viņa vairs negribēja dzirdēt. Toties Noksa priekšlikums viņu tirdīja arvien vairāk. Vēl mirkli to pārdomājusi, viņa beidzot piekrita:
- Labi, iesim, lai nenokavētu vakariņas, tās Prizmo ir svēta lieta, un viņš noteikti pamanīs, ja mūsu tur nebūs.
- Tā jau ir cita runāšana! kofots priecīgs atsaucās.
Abi iekāpa skapī, uzmanīgi izlīda tam cauri, nonākot akmens gaiteni. Viņi pārbaudīja, vai tas abos virzienos ir tukšs, un sāka pētīt zīmējumus.
- Kas ir tie zirgi, es tagad zinu, ar vienu no viņiem pat iepazinos, bet kas ir tas putniņš vidū? Dana palūkojās uz Noksu, gaidot kādus komentārus.
- Tas? Tas ir Pareģis, kas visu šo būšanu, nu, Netona atgriešanos, pasludināja.
- Putns? Vecais minēja, ka Pareģis neesot drūblis vai argeklis. Bet — putns? Dana bija patiesi pārsteigta.
- Pilnīgi normāli.
- Zirgi un putni. Tas man liekas jocīgi.
- Ja domāji, ka pareģot var tikai argekļi, drūbļi vai cilvēki, tad tu maldies. Šeit dzīvnieki ir tikpat pilntiesīgi kā jebkurš divkājainais.
- Lai nu tā būtu. Viņi pabeidza diskusiju par dzīvnieku tiesībām un devās pa gaiteni uz priekšu.
- Šo sauc par Pūķu kalnu. Kur tad ir visi pūķi? Dana interesējās un ar aizdomām pētīja apkārtni. Viņi jau bija nogājuši krietnu gabalu, bet pagaidām nevienu nebija satikuši.
- Vai tu gribētu kādam no tiem uzdurties, ko? Nokss ar izbrīnu palūkojās uz Danu.
- Vai tad viņi visi ir tik briesmīgi?
- Visi jau nē. Bet zolofīti… Lai gan Uguns Dievs sen jau prom, tie turpina te visu apsargāt. Ja uzskriesim kādam nezolofītam, tad varbūt nekas traks nebūs, bet arī tad garantijas nav. Vispār nevienam zvēram vai pūķim, pat cilvēkam nepatīk, ja kāds neaicināts ielaužas viņa teritorijā. Es pazīstu pūķus — ja tiem būs iespēja samazināt kofotu populāciju, viņi nekavēsies to īstenot.
- Personiska pieredze?
- Tieši tā.
Vēl kādu bridi soļojuši, viņi atskatījās uz kailajām gaiteņa sienām, un Dana ieminējās:
- Varbūt iesim atpakaļ? Nedomāju, ka te ir droši staigāt. Ka te nekā interesanta nav, mēs jau redzējām. Pirmajai reizei pietiks.
Danu sāka mākt šaubas par to, vai viņi tiešām šeit ir
vieni. Varbūt viņus kāds novēro? /
- Piekrītu. Varbūt tiešām šodienai pietiks. Te ir pamatīgs caurvējš, Nokss piebalsoja, uztvēris viņas domu.
- Ejam, man kļūst baisi!
Viņi abi klusi, bet ātri devās atpakaļ, taču ieeju skapī vairs neatrada.
- Varbūt ieeja no šīs puses nav redzama? Nokss ieminējās.
- Tai jābūt šeit! Dana taustīja sienu pretī zīmējumam. No balkona pūta silts vējš, kas lika meitenes matiem plīvot.
- Varbūt ar to spoguli var nokļūt šeit, bet ne atpakaļ?
- Es esmu nokļuvusi arī atpakaļ! Tajā vietā sienai vajadzētu nedaudz virmot… viņa jau sāka uztraukties, un meitenes balsī parādījās izmisums.
- Bet nekā tāda te nav, atmetis cerības atgriezties, Nokss ar nožēlu secināja.
- Varbūt tas sasodītais skapis atkal pazudis? Tagad jāgaida, līdz tas pārradīsies, Dana prātoja, roku pie pieres piespiedusi: "Tā tikai man vēl trūka!"
- Uz cik ilgu laiku tas parasti pazuda? kofots pajautāja meitenei. Viņš jau bija rūpīgi apošņājis sienu un grīdu un pārliecinājies, ka šī ir tieši tā pati vieta, kur viņi pirmīt bija izkāpuši.
- Dienu, divas, dažreiz pat vairāk. Nē, tas nekam neder. Ir jāatrod cita izeja! viņa skaļi domāja, nemierīgi staigādama pa gaiteni.
- Ja mēs izkļūsim no Pūķu kalna, teica Nokss, kas noteikti nebūs viegli, tad vajadzēs ļoti ilgu laiku, lai nokļūtu atpakaļ līdz argekļu alām. Tas arī nederēs… Laikam tev bija taisnība. Nekur nevajadzēja iet… Bridi klusējis, kofots apsēdās ar nodurtu galvu. Bet pēc mirkļa, kaut ko iedomājies, Nokss atkal pielēca kājās:
- Tu taču vari… nu… ko tu tur, spēj! viņš saminstinājās, jo zināja, ka Danai ne īpaši patīk, kad atgādina par viņas spējām. Tas Noksu vienmēr izbrīnīja, jo viņš noteikti būtu sajūsmā, ja pats būtu apveltīts ar kaut ko neparastu.
- Ja tu runā par teleportēšanos, tad es pati nezinu, kā to izdarīt un kontrolēt. Tādā veidā mēs varētu nokļūt velns zina kur vai pat vispār izčibēt.
- Njā… tās izklausās nelāgi.
- Labāk tagad domāsim, ko mēs varam iesākt, nevis ko nevaram.
- Bet ko lai mēs darām?
- Tiešām labs jautājums. Ko lai mēs darām? Danas balsī jau ieskanējās izmisums.
Atbilde uzradās pati — no griestiem sāka birt putekļi un grīda manāmi drebēt.
- Man ir ideja! Nokss iekliedzās un metās uz balkona pusi.
Dana sekoja kofotam un palūkojās pāri margām uz leju. Tur lieli pūķu un citu reptiļu bari lēnām rāpās ārā no alas kalna pakājē.
- Tu to domā nopietni? meitene bija šokā. Vai tiešām Nokss domāja to pašu, ko nu iedomājās arī Dana?
- Varētu uzsēsties mugurā kādam mierīgākam lopam. Viņi soļo ātri. Tā mēs nokļūsim tur, kur vajag, un taisni uz ēšanu.
