- Atceries, tu pats teici, ka ar pūķiem nav garantijas. Kā gan tu vari zināt, ka, pieejot tiem tuvāk, mūs neizcepinās, neapēdīs? Dana bija gatava turpināt, bet Nokss viņu pārtrauca:
- Vai tev ir labāka ideja?
- Jā! Iet kājām!
- Bet tas neder, vai ne? Pati taču teici, ka Prizmo sāks uztraukties, sacels visus kājās.
- Bet tādā gadījumā vismaz būs garantija, ka paliksim dzīvi.
- Es tcicu, ka nav garantijas ar tiem, kas var parādīties te, augšā. Paskaties lejā uz tiem milžiem — viņi šajos gaiteņos nemaz neietilptu. Un lielie pūķi pārsvarā ir samērā rāmi. Es tev pat no šejienes varu norādīt uz dažiem, kas par mums pat nepainteresēsies un ļaus mierīgi pasēdēt sev uz muguras, Nokss centās meiteni pārliecināt. Izskatījās, ka viņam tas arī izdodas un ka Dana jau ir samierinājusies ar domu, ka būs jājāj uz pūķa, bet piepeši viņa atskārta kādu citu problēmu:
- Kā mēs tiksim lejā?
- Kā ejas ir izvietotas, es nezinu, nemaz nerunājot par izkļūšanu pa to pašu izeju, pie kuras viņi tagad pulcējas, Nokss secināja, uzlīzdams uz balkona margām un pētīdams klinti zem tām. Kalns bija visai lēzens, bet augstums līdz zemei bija savi piecdesmit metri.
- Pāri margām, vai? Neliekas tā kā par augstu? Dana sarkastiski novaicāja.
- Nu ko. Bija jauki ar tevi iepazīties! to teikdams, Nokss pārlēca margām un sāka ātri lēkšot lejup.
- Trakais! Dana pie sevis nošķendējās, bet sekoja kofota piemēram un uzmanīgi pārlīda pāri margām, mēģinot sataustīt drošāku pamatu zem kājām. Tikmēr Nokss jau bija labu gabalu priekšā.
- Nu ja. Ja es būtu tik maza, ar četrām kājām un asti
līdzsvaram, tad arī man tas šķistu vienkārši, meitene
' t '
klusi purpināja, lūkojoties, kur spert nākamo soli. Tas noteikti būs grūtāk nekā klinšu kāpšanas kursos, uz kuriem Dana reiz bija aizgājusi. Arī drošības jostu te nebija.
Viņa, cik nu veikli spēdama, lēkāja pa akmeņiem un sekoja Noksam. Meitene centās domāt par to, kā tikt ātrāk lejā, nevis par to, vai viņa drīz nenositīsies kaut kur paklūpot. Ja te būtu sniegs, tad šis kalns būtu varen ērts slēpošanai, bet pagaidām te bija tikai asas klintsradzes un akmeņi.
- Nemaz nav tik slikti. Tīri jautri. Derētu kādreiz atkārtot, Nokss priekšā sajūsmā gavilēja.
- Jā, kā tad, skanēja ne visai priecīga atbilde.
Drīz viņi jau bija tikuši līdz kalna vidusdaļai. Šeit tas
kļuva lēzenāks, un skriet bija vieglāk. Vajadzēja tikai uzmanīties no vairākiem prāviem un milzuma sīkāku akmeņu, kas ripoja viņiem līdzi.
Pūķu bars bija sapulcējies un, nepievēršot uzmanību diviem skrienošiem objektiem, pamazām sāka virzīties uz Kodolu kalnu pusi, aiz sevis atstājot pierastos putekļu mākoņus.
"Kaut kas neticams!" Dana pie sevis nodomāja, kalna pakājē mēģinot nobremzēt. Aizelsusies viņa kaut kur aizķērās un nokrita četrrāpus. No pieres pilēja sviedri.
- Nu viss. Ar kalnu tikām galā, viņa sev teica un pacēla galvu. Turpat blakus tupēja kofots, aizelsies un noputējis. No apakšas kalns izskatījās daudz augstāks un stāvāks. Bet tas vēl nebija viss. Vēl bija jātiek līdz argekļu alām.
- Tev viss kārtībā? Dana apvaicājās. Tad aiziet, celies. Mums jānoķer autobuss, kamēr nav aizgājis.
- Kas? Nokss izbrīnā iesaucās un uzlēca kājās.
- Nav svarīgi. Rādi, kur jāskrien, un viņi metās pakaļ kādam lēnīgākam pūķim, kas solīdi un nesteidzīgi rāpoja uz priekšu.
Dana, cik nu varēja, uzmanīgi pieskrēja tam klāt un uzsēdās tā astei. Dzīvnieks flegmātiski pagrozīja galvu un, šķiet, nemaz neiebilda, ka tur kāds ložņā. Tas mierīgi turpināja čāpot uz priekšu, tā ka Nokss ar vienu lēcienu jau bija uz reptiļa platās muguras.
Pārrāpusies no astes uz priekšu un pievienojusies Noksam uz pūķa muguras, Dana atklāja, ka viņu transporta līdzeklim ir veselas trīs galvas! Tās līgojās garos kaklos, ik pa laikam saduroties ar kādu no savām māsām. Masīvo ķermeni balstīja četras lielas kājas, kas neatpalika no Augšzemes ziloņa ekstremitātēm. Pūķa zaļgano, gludo ādu dažviet izraibināja brūni plankumi. Uz galvām bija arī kaut kas līdzīgs platām zvīņām, kas atgādināja žaunas, bet zem zoda nokarājās ādas krokas, kas katrai galvai bija dažāda izmēra.
Pūķu bars sāka virzīties ātrāk. Dana ar Noksu atviegloti nopūtās, tikuši ārā no Pūķu kalna, bet abi apzinājās, ka ceļš priekšā tāls diezgan, tāpēc iekārtojās ērtāk. Viņi pat mēģināja sarunāties, kamēr apkārt dunēja un rībēja zeme un skanēja zvēru rēcieni.
- Es tā arī nesapratu, kāpēc zvēri ar pūķiem karo. Prizmo stāstīja, ka viņi to dara, jo Uguns Dievs senos laikos esot sagājis ragos ar Zemes Dievu, bet pagājusi taču vesela mūžība, pašu dievu sen vairs nav, tagad viņi varētu to vienkārši pārtraukt. Vai tad pūķiem pašiem nav saprašanas, ka tas ir bezjēdzīgi?
- Man vari neprasīt, Nokss atteica, es to uzskatu par tādu pašu nejēdzību kā tu. Bet tie, kas piedalās kautiņos, neko nestāsta. Esmu mēģinājis prasīt.
- Un mūsu klusēšanai ir pamatots iemesls! pēkšņi ierunājās viena no pūķa trim galvām un pagriezās pret nelūgtajiem pasažieriem, atstājot abas pārējās stūrējam
ķermeni.
/
