- Un kāds būtu tas iemesls? pēc klusuma brīža apjukusi Dana iejautājās.
- Nedrīkst teikt, galva noducināja.
- Kaut kāds sviests. Kāda no tā jēga? ieprasījās Dana.
- Nedrīkst teikt. Bet vienu gan pateikšu. Pareizāk — pajautāšu. Vai maz kāds no jums ir vērojis šīs kaujas no paša sākuma līdz beigām? Es, protams, nerunāju par cilvēkiem un drūbļiem. Nedz arī par argekļiem, jo viņi vispār neko neredz…
- Apklusti, velns tevi rāvis! iesaucās otra galva, veltot pirmajai negantu skatienu.
- Piedod… pirmā galva nokaunējās un apklusa.
- Kāpēc nedrīkst teikt? Kas tad tur tāds ir? Un ko citi neredz? Nokss vaicāja.
- Viss, tēmas maiņa! Nevēlamies par to runāt, visas galvas vienlaicīgi noteica, un atkal iestājās klusums.
- Ko jūs vispār te darāt? viena no galvām pēc brītiņa ieprasījās.
- M-mēs? Nu, mums gadījās tāda ķibele un bija kaut kā jātiek prom no Pūķu kalna, Dana skaidroja.
- Kā tad jūs tikāt kalnā iekšā? Un kāda vēl ķibele? galvas vienlaicīgi noprasīja. Dana jautājoši palūkojās uz Noksu ar domu "teikt viņiem?".
- Mēs tur nokļuvām caur skapi, Nokss atbildēja.
- Kādu vēl skapi?
- Paši īsti nezinām, Dana atbildēja.
- Tad nav ko līst, ja nezināt. Un kur jūs cerat nokļūt tagad? viena no galvām turpināja izjautāt.
- Es zinu, kur viņiem vajag. Un viņi ielīda pa TO skapi. Viņi tagad dodas uz argekļu alām. Tieši pa ceļam, ierunājās gudrākā galva.
- Ak, TAS skapis, ieteicās cita galva. Es jau biju aizmirsis, kur tas tagad nonācis.
- Kā to saprast — TAS skapis? Tātad tu zini, par ko ir runa? Nokss iesaucās. Un kur tad tas agrāk bija?
- Tagad tiešām zinu, par kādu skapi ir runa, atteica pirmā galva, bet tas tik un tā visu neizskaidro. Tikai rada vēl vairāk jautājumus.
- Kādus jautājumus? Dana turpināja tincināt.
- Tu vispār pamanīji, ka arī viņa ar mums runā? viena no galvām pajautāja otrai, pamājot uz Danas pusi.
- Pamanīju. Tas savukārt šo to izskaidro.
- Ko izskaidro? Dana iesaucās nu jau skaļāk. Es negrasos pierast pie tā, ka te visu laiku tiek runāts aplinkiem!
- Tas izskaidro, kāpēc tu saproti, ko mēs runājam. Nav daudz cilvēku, kas to spētu, un es nezinu nevienu ar šādu spēju apveltītu, kas dzīvotu pie savrupajiem argekļiem. Ja nu vienīgi cilvēks ar Medaljonu, gudrākā galva pavēstīja.
- Njā, tas daudz ko izskaidro, ierunājās trešā galva, kas šobrīd vienīgā lūkojās uz priekšu, pieskatot, lai lielais
ķermenis neuzskrietu kādam virsū.
)
- Atkal sākas! Visi kaut ko par mani spriež, bet neko skaidri nesaka! Gluži kā mistikas seriālos, Dana apskaitās.
- Kas ir seriāls? visas galvas un Nokss reizē noprasīja.
- Nav svarīgi, Dana atteica, jo negrasījās skaidrot par kino industriju. Tur jau varētu vai veselu grāmatu sarakstīt.
Kādu brīdi atkal valdīja klusums. Lielais pūķis rikšoja uz priekšu, drebinot zemi zem kājām. Nav brīnums, ka to ir tik viegli sajaukt ar zemestrīci. Bet Danu visvairāk pārsteidza fakts, ka pārējie pūķi neko neiebilda pret to, ka viņu barā atrodas arī divi nepūķi. Vai varbūt te visi bija aizņemti ar domām par kaut ko citu?
Beidzot viņi tuvojās kaujas vietai, pie apvāršņa parādījās zvēru bars. Pa priekšu tiem laidās putni, cits par citu lielāki un plēsīgāki. Dana saskatīja ari nokaltušo koku ar pēdējo lapu, kas nozīmēja, ka viņi bija nokļuvuši tur, kur vēlējās, un — kas bija pats patīkamākais — joprojām ir sveiki un veseli.
- Paldies par kompāniju, bet nu rāpieties nost. Man ir darbs darāms, ierunājās gudrākā galva un nostūma abus pasažierus nost no savas muguras. Atbrīvojies no kravas, trīsgalvainais pūķis aizjoņoja putekļu virpulī un pazuda bez miņas. Tajos putekļos vispār neko redzēt nevarēja. Kā gan viņi paši saskata, kam uzbrukt?
- Paliec sveiks, Dana klusi noteica aizskrienošajam pūķim. Tomēr šis nebija pats piemērotākais laiks un labākā vieta atvadām. Visapkārt dunēja pūķu smagās kājas, tāpēc abi ar Noksu viņi mudīgi pamuka malā, lai pēc tādām grūtībām veiktā ceļa netiktu nejauši nospiesti. Līdz ieejai alā vēl bija gabals, ko iet, bet, iekams viņi paspēja spert kaut soli tās virzienā, Dana ieraudzīja ko neticamu. Putekļi bija nosēdušies, un nu kļuva redzams, ka zvēri un pūķi sastājušies divās rindās ar purnu cits pret citu. Viņi stāvēja nekustīgi, bet troksnis, it kā slaktiņš turpinātos, nerimās. Kliedzieni, rēcieni, gaudas. Arī zeme turpināja drebēt.
- Ko viņi dara? Dana šokā vērsās pie Noksa.
- Nezinu. Tas arī man ir kaut kas jauns. Izskatās, ka pulitāram bija taisnība.
- Kas ir pulitārs?
- Tas trīsgalvainais pūķis. Bet lieta tāda, ka patiesībā es tiešām nekad nebiju redzējis viņus cīnāmies. Domāju, ka arī daudzi citi ne, jo parasti ir tā — vai nu tu esi tur, Nokss norādīja uz pūķiem un zvēriem, kas vēl joprojām nekustīgi stāvēja cits citam pretī, vai arī esi tik ļoti iebiedēts, ka nekad nerādies viņiem tuvumā, viņš at-
' I ' !
bildēja, acis nenovērsdams no apkārt notiekošā.
- Ko tu ar to domā? Kādā veidā taisnība? meitene satraukti palūkojās uz Noksu.
