Dana un Medaljons полностью

-     Neviens īsti nav redzējis, kas te notiek. Un viņi pieminēja arī to, ka cilvēki neredz…

-    Bet es taču tagad redzu.

-    Es nezinu. Kaut kas te nav pareizi… kofots klusi noteica.

Dana palūkojās uz Laika koka pusi. Vai tiešām tā lapiņa būtu nokritusi? Nē, tā turējās pie zariņa tāpat kā tad, kad Dana ieradās Apakšzemē. Bet kaut kas nebija kārtībā. Kāpēc viņi visi apstājās? Varbūt tā bija bijis vienmēr?

-   Varbūt viņi nemaz nekaro savā starpā, bet tikai vēlas, lai citi tā domātu? meitene ieminējās.

-    Kur tu to ķēri?

-     Viņi taču vairākas reizes dienā šeit ierodas karot. Un cik ilgi jau viņi to dara?

-    Hmm… ilgi! Nokss izbrīnā noteica.

-    Tad kā tas var būt, ka viņu ir tik daudz? Vai tad viņi pa šo laiku jau nebūtu cits citu pilnībā apslaktējuši?

-    Sava jēga tur ir, bet viņu tomēr kļūst mazāk. Kā tu to izskaidrosi? Nokss atbildēja ar pretjautājumu.

Atbilde uzradās pati. Kāda daļa no stāvošajiem zvē­riem un pūķiem sāka mirdzēt. Viņu siluetu apņēma gaišas dūmu vērpetes, ķermenis cēlās uz augšu un… izgaisa.

-    Ja tā tiešām notiek vienmēr… Nokss pēc laba brīža lēnām ierunājās, tad kā tas var būt, ka neviens to līdz šim nebija ievērojis? Pilnīgi neviens. Kaut kādām baumām tomēr vajadzēja būt.

-    Drūbļu ciems ir tālu. Argekļi, kad sāk trīcēt zeme, ārā nelien. Citas apdzīvotas vietas tuvumā nav. Paliek tikai vēl dzīvnieki. Bet, kā tu pats teici, tie neklaiņo ap­kārt, zinot, kas notiks, Dana mēģināja viest skaidrību.

Tikmēr pūķu un zvēru bari, kas bija kļuvuši nedaudz mazāki, lēnām devās katrs uz savu pusi. Vieni uz gaišo Mākoņu aleju, otri — uz Pūķu kalnu, it kā nekas īpašs nebūtu noticis.

-     Kā tev šķiet, kur palika tie, kas izgaisa? Dana jautāja.

-     Nezinu gan, pēc Noksa balss varēja noprast, ka viņš par visu notiekošo ir tikpat lielā neziņā kā Dana.

-     Labāk ejam mājās. Es vairs negribu piepūlēt sma­dzenes, lai izdibinātu kārtējo Apakšzemes sazvērestību. Ne arī pūlēties izdomāt aizbildinājumus Prizmo par to, kur bijām pazuduši.

Abi sāka soļot uz ieeju alā, un pēc brīža viņi jau atradās vecajā, labajā argekļu burzmā. Cik ātri spēdami, viņi ieskrēja istabiņā un aizcirta durvis.

-     Tā jau es domāju! Skapis ir pazudis. Tāpēc mēs netikām atpakaļ. Dana atslējās pret istabas durvīm un lūkojās uz tukšo vietu, kur vajadzēja stāvēt viņu ceļo­juma atpakaļbiļctei.

-    Tu esi kādreiz redzējusi, kā tas pazūd?

-    Nē. Tas parasti notika pa nakti vai kad es biju kaut kur izgājusi, meitene atbildēja un mirkli padomāja. Secinājumi — dodoties uz Pūķu kalnu, mēs neko inte­resantu neuzzinājām, bet, nākot no tā ārā, gan.

-    Jā, tā sanāk. Bet, ja tu zinātu, kā es gribu ēst!

-Tu esi nelabojams, Dana nopūtās, tomēr ari viņai

vēders jau kurkstēja.

-    Paldies, Nokss nopriecājās, it kā viņam būtu pa­teikts kompliments.

Iekams iziet no istabiņas, Dana nopētīja sevi. Daudzviet uz rokām bija manāmas sarkanas švīkas un brūcītes. Drēbes bija netīras un noputējušas. Lai nera­dītu liekas aizdomas, viņa nolēma pārģērbties, kā arī nomazgāt rokas un seju.

-    Tagad varam iet ēst! meitene paziņoja. Abi izgāja no istabiņas un iejuka argekļu barā, kas devās uz ēdnīcu. Viņi bija paspējuši tieši uz vakariņu laiku, bet abiem šķita, ka šī diena velkas pārāk ilgi.

-     Padod man, lūdzu, serpultu! Nokss ēdnīcā teica un kāri lūkojās uz kaut ko, kas atradās uz galda.

-    Ko? Kāda pults? meitene neko nesaprata.

-    To cepto putnu.

-   A, nu, labi, Dana pasniedza Noksam putna stilbiņu, kas no parastas vistas atšķīrās tikai ar ļoti tumšu ādu.

-     Atkal visu dienu pavadījāt savā istabelē? vaicāja pēkšņi uzradies Džims. Tiesa, tiem, kas te pastāvīgi ne­dzīvo, varbūt nešķiet, ka te ir īpaši daudz, ko darīt. Viņš nosēdās blakus un pavilka uz savu pusi lielu zupas bļodu.

7

-    Jā. Bijām istabiņā… Dana īsi atbildēja un sāka ēst pīrādziņu. Nokss bija ķēries pie savas pults vistas. Abi sazvērnieciski pārmija skatienus.

-    Šobrīd raktuvēs daudz darba. Ieguvām kaudzi zelta un citus metālus, vedīsim pārdot. Cerams, ka labi nopel­nīsim! Džims ātri runāja un ātri piebeidza savu zupas porciju. Ja kas, Prizmo šodien aizbrauca uz Drūbļu ciemu. Gribot iestāties kaut kādos pavāru kursos. Droši vien drīz būs atpakaļ, viņš smiedams piebilda un devās atpakaļ pie darba.

-   Izsprukām. Labi, ka Prizmo visu dienu bijis prom, Dana atviegloti nopūtās.

-   Un tu vēl uztraucies! Nokss bravūrīgi iesaucās un nočiepa pēdējo tefteli no šķīvja.

-    Atgādini man, lai es nekad vairs neklausu tavam uzaicinājumam kaut kur iet un pārbaudīt, cik viegli ir nosisties, lecot no klints vai jājot pūķa mugurā, pa ceļam vēl atklājot kādu sazvērestību.

-     Nu, garantēt nevaru, Nokss atbildēja nopietnā balsī, bet bija skaidrs, ka viņš nemaz netaisās godīgi sēdēt mājās, ja var doties izpētīt kaut ko interesantu. Un tas tika pierādīts jau nākamajā dienā.

.