Nākamo dienu Dana ar Noksu pavadīja, prātojot par to, kas notika ar gaisā izkūpējušajiem zvēriem. Līdz vakaram bija izdomātas vairākas teorijas, bet lielākā daļa izklausījās tik nereālas un sarežģītas, ka pašiem pēc tam sāka sāpēt galva. Beidzot viņi atmeta šo nodarbi, lai gan no prāta tā neizgāja un visu laiku lika par sevi manīt.
Atceries, tas pulitārs nosauca mūsu skapi par TO skapi. Neko par to nezini? Dana pavaicāja. Viņa bija iekārtojusies lotosa pozā uz gultas un kārtējo reizi pāršķirstīja savu Pūķu un zvēru eksemplāru. "Pulitāri: zemes pūķi, ievērojami ar to, ka ir visilgāk dzīvojošās radības — vidēji 600 gadu. Tiem ir trīs galvas, un savas spējas izpūst uguni un lidot tie zaudējuši jau pirms tūkstoš gadiem. Ilgā mūža noslēpums ir to galvās. Katra noveco atsevišķi un pēc kārtas, tādējādi tie dzīvo trīs reizes ilgāk. Kad pulitārs sasniedz pilngadību, viena no galvām uzņemas vadību un sāk novecot. Pēc 300 gadiem vadību pārņem nākamā un tai sākas novecošanas process, bet pirmā turpina eksistēt nemainīgi vecā izskatā. Tāpat notiek ar trešo galvu, ļa pūķis dzīves laikā zaudē kādu no galvām, tad mirst agrāk. Katra no galvām spēj domāt patstāvīgi, tāpēc ir bijuši gadījumi, kad pulitāra galvas savā starpā konfliktē un pat kādu nogalina, bet kaut kas tāds var gadīties tikai ar samērā jauniem pulitāriem. Visbiežāk tie sastopami Dzīvības zemē un
Uguns zemē…" Tālāk sākas uzskaitījums ar vecumu rekordiem, raksturoti barošanās un vairošanās procesi un dzīvesveids.
Skaļi izlasījusi visu par pulitāriem, Dana pacēla acis un palūkojās uz vietu, kur jau kopš vakardienas neatradās melnais skapis.
- Es tagad domāju, vai esmu kaut ko par to dzirdējis, Nokss, uztvēris viņas skatienu, nomurmināja. Nezinu. Derētu pajautāt kādam, kas ne tikai zina, bet arī uzreiz nemaina sarunas tēmu.
- Domā? Vecais ir gudrs un pieredzējis. Varbūt viņš kaut ko zina, Dana cerīgi ieminējās. Nedomāju, ka viņš ir no tiem, kas neko nestāstītu tikai noslēpumainības pēc. Derētu pamēģināt!
- Viņš noteikti kaut ko zina, bet šaubos, vai būtu gudri taisni šobrīd viņam kaut ko prasīt. Tad vajadzēs atklāt, ka bijām skapī un tā tālāk. Domāju, ka viņš atbalsta Prizmo nostāju — ka tu nedrīksti viena nekur iet, ka tev draud briesmas un tā tālāk. Lai gan es nesaprotu, par ko Prizmo tā streso. Lai arī mēs staigājam apkārt, neviens taču nav tev draudējis. Neviens pat sākumā nenojauš, kas tu esi, Nokss klāstīja savas domas, līdz pēkšņi aprāvās. Uz viņa purna parādījās viltīgs smaids, kā katru reizi, kad gatavojās Danu uz kaut ko pierunāt.
- Es zinu, ka tev ir jauna ideja. Kāpēc tu smaidi? Man tas nepatiks, vai ne?
- Jā, tev nepatiks. Vismaz, cik nu es tevi esmu iepazinis.
- Nu, tad iepriecini mani! viņa ar ironiju teica un mazliet satraukta pieliecās kofotam tuvāk.
- Labprāt. Atceries vietu, kur mēs pirmo reizi satikāmies?
- Tu domā argekļu Templi ar Grāmatu?
- Tu burtiski lasi manas domas.
- Nē, nezin vai… viņa nosmīnēja.
- Par ko tu?
- Cik man zināms, tad lasīt domas es neprotu. Bet varbūt pēkšņi izrādīsies, ka tomēr protu vai pratīšu.
- Ha! Nu, tad es tev izstāstīšu, kas man ienāca prātā. Piemēram, nākamajā nakti. Aizlavlties pie Grāmatas un pārbaudīt, vai tajā kaut kas ir. Pat ja nebūs par skapi, argekļu Lielajā Grāmatā atradīsies daudz kas cits jauns, svarīgs un interesants. Tici man. Tā ir pat vecāka par Drūbļu ciemu un viņu Likumu Grāmatu.
- Likumu Grāmata…? Šajā nebija tikai likumi vien.
- Jā, ari vēsturiskas ziņas un daudz kas vēl. Un viņi to turpina papildināt. Tādējādi to pārvietot kļūst aizvien grūtāk. Ja tu saproti, ko es ar to domāju, viņš piebilda.
- Nu, kaut ko jau mēs Grāmatā varētu atrast, bet, kā jau parasti, kaut kas noies greizi, un tur vainojams būsi tu! Dana ar pirkstu teatrāli norādīja uz Noksu.
- Jā, jā, labi. Bet skaidrot un taisnoties vajadzēs tev, Nokss noteica, un bridi abi lūkojās viens uz otru, it kā būtu lielākie ienaidnieki.
- Nu, ko tad saki? Nākamajā nakti. Kofots veltīja Danai savu mīlīgāko skatienu, tā mēģinot viņu pierunāt. Dana bridi domāja.
- Lai iet! viņa beidzot piekrita. Bet tagad gan es gribu gulēt.
- Arlabunakti! kofots novēlēja un iekārtojās gultas kājgali, saritinoties savā ierastajā kamoliņa pozā.
- Arlabunakti! Dana atbildēja ar to pašu un nolika galvu uz dūnu spilvena. Pēc mirkļa abi gulēja jau cieši aizmiguši.
No rīta, kad Dana pamodās, Nokss jau bija izlēcis no gultas un sēdēja tukšajā skapja vietā.
- Kur tu nokļūtu, ja atrastos skapī un tas tieši tajā brīdī pazustu? viņš ievaicājās, pamanījis, ka Dana ir pamodusies.
- Hmm… nezinu, Dana, izberzēdama no acīm miegu, atbildēja. Varbūt tas principā nav iespējams?
- Kā tu to domā?
- Varbūt skapis nekur nepazudīs, ja tajā kāds ir iekšā. Vai arī, ja sēž blakus un skatās. Citādi es taču kādreiz būtu pamanījusi, kā viņš pazūd. Ja mēs speciāli visu nakti gaidītu tā pazušanu, man šķiet, ka nekas nenotiktu.
- Bet varbūt notiktu, Nokss ietiepīgi nopurpināja. Pēc brīža tam sekoja piebilde, ko Dana jau gaidīja:
