- Es gribu ēst!
- Aizgriezies. Es saģērbšos, un iesim! viņa nokomandēja kofotu.
- Ak Dievs! Plika Dana! viņš samāksloti ievaimanājās un palīda zem gultas. Vai tu esi kādreiz šeit tīrījusi? viņa sašutušo balsi noslāpēja matracis.
- Ko? Vajadzētu? Dana vilka kājās zeķes.
- Jā, vajadzētu. Te var nosmakt putekļos un citos mēslos, viņš atbildēja.
- Mēslos? Labi, vari līst ārā. Iesim ēst! Dana piekārtoja matus, lai tie neizskatītos tāpat kā Nokss pēc vannošanās.
- Ak Dievs, es esmu dzīvs! viņš svinīgi paziņoja, izlīdis no gultas apakšas, piegāja pie durvīm, atstūma tās vaļā un naski devās uz ēdnīcas pusi.
Argckļi tekalēja savās gaitās — dažas sievietes stāvēja apkārt akai, smēla ūdeni un tērzēja, vīrieši soļoja taisnā ceļā no ēdnīcas uz raktuvēm. Bariņš bērnu netālu spēlēja kādu lēkājamo rotaļu. Virtuves virzienā devās pāris argekļu sieviešu ar kaut kādām burciņām un spainīšiem. Danai pretī no dzīvojamā kompleksa saiņiem apkrāvies nāca Prizmo.
- Hei! Sveika, Dana! viņš sveicināja. Ceru, ka labi izgulējies. Es vakar biju pilsētā. Šo to tev nopirku. Vēl vienu drēbju kārtu. Un te, lūk, ir arī izmazgātā pēc pārgājiena, Prizmo uzskaitīja un tikai krāva Danai rokās saiņus. Tad vēl es tev iegādājos ķemmi un… zobu birstīti. Nu būs pašai sava.
- P-paldies! Dana pateicās un neviļus sāka smieties. Prizmo viņai aizvien vairāk sāka atgādināt tēti. Ļoti gādīgu tēti, kas noteikti grib zināt visu, ko viņa mazais mīļumiņš dara.
- Lūdzu. Ceru, ka noderēs, viņš piebilda, bet pēc tam pavaicāja: Tu uz brokastīm?
-Jā-
Dana nolika jauniegutās lietas savā istaba un jau otrreiz devās ēdnīcas virzienā. Nokss gan laiku nebija kavējis un jau cītīgi sukāja iekšā. Pie tā paša galda, gabalu tālāk, ēda argekļu dvīņi, kurus Danai reizēm patika vērot. Abi sēdēja flegmātiskām sejām, it kā nekas apkārt viņus neskartu. Abi lasīja laikrakstu, kur pirmā lapa bija veltīta kāda avantūrista cilvēka Džeroma P. Ridlija jubilejai, ko atzīmēšot Drūbļu Universitātē. Lūkojoties uz attēlu, Dana centās atcerēties, kur viņa šo tipu jau agrāk bija redzējusi, līdz atmiņā uzausa pompozā statuja Drūbļu ciema parkā. Tai vēl rokā bija liels, sarkans dārgakmens, kas ļoti atšķīrās no baroka stilā veidotās Ridlija figūras. Ļoti dīvaina skulptūra, Dana jau toreiz bija nodomājusi.
- Nu? Ko šorīt piedāvāsi? meitene apsēdās pretī Prizmo un nopētīja traukus un to saturu.
- Tā. Padomāsim. Bolru putra māla podiņā ir garšīga. Tur ir ari daudz kalcija, bet katru dienu to ēst neieteiktu. Ja to lieto lielos daudzumos, paātrinās nagu, ragu un matu augšana, ja tev, protams, tādi ragi vispār ir. Pārējiem ieteicams ēst ne vairāk kā vienu reizi nedēļā. Viņš parādīja Danai savu roku, kuras grābekļveidīgie nagi bija tikpat gari kā paši pirksti. Nedomāju, ka šis ieteikums attieksies uz tevi.
Dana klusībā nosmējās: "Ja nagus varētu ievilkt un izgrūst pēc vajadzības, kā to darīja Vilknadzis no "X cilvēku" filmām, tas tik būtu smalki." Bet smiekliņi ātri noslāpa, Dana iedomājās: ja viņai tiešām tādi nagi būtu, nezin vai viņa tik lieliski justos. Agrāk viņai dažādas mistiskas spējas likās apskaužamas, bet nu, kad tādas ir pašai, nemaz vairs tik jauki nav. Problēmu vairāk, nekā vajag, un prieka nekāda.
- Ko tu neteiksi! Dana atbildēja Prizmo. Viņa paņēma karoti no putras trauka un iebāza mutē. Putra tiešām bija garšīga, bet apziņa, ka no tās var sākt augt nagi, pamazām nomāca labo garšas sajūtu, tāpēc ļoti daudz viņa vis neapēda.
- Kā noprotu, Džims tev jau pastāstīja, ko es darīju vakar pilsētā, ierunājās Prizmo.
- Garām skrienot pieminēja. Bet ko tad tu īsti tur sadarīji? Tiešām iestājies pavāru kursos? viņa novērsās no putras bļodas un pilnībā pārslēdzās uz sarunu ar Prizmo.
- Pēc sešpadsmit dienām notiks Fortūnijas Ēdienu svētki. Reizi gadā Drūbļu ciemā sabrauc visi Uguns zemes pavāri, daži arī no citām zemēm un pat Augšzemes, un sacenšas par labākā pavāra titulu. Esmu pāris reižu piedalījies, bet nekas liels nav sanācis. Šogad es cītīgi trenējos, tagad vēl pieteicos īpašos kursos un ceru, ka šoreiz man veiksies labāk nekā iepriekš, viņš sajūsmināts klāstīja.
- Vēlu veiksmi! Dana novēlēja, pētīdama Prizmo aizgrābto sejas izteiksmi — gluži kā bērnam pirms Ziemassvētkiem.
- Es arī gribētu tajos svētkos piedalīties! Nokss iemetās starpā.
- Kā pavārs? Dana ieķiķinājās.
- Ko? Nē, nē! Noteikti nē. Es vēlētos būt degustators, viņš atbildēja, un drīz arī viņa sejā varēja manīt iezogamies tādu pašu sajūsmas pilnu skatienu kā Prizmo. Nokss laikam iztēlojās sevi starp galdiem, apkrautiem ar ēdieniem.
- Kāpēc mani šī atbilde nepārsteidz? Dana vēl piebilda.
- Ko? Prizmo ieinteresējās par viņu sarunu, jo neko no tās nebija sapratis.
- Viņš teica, ka gribētu svētkos piedalīties kā degustators, Dana īpaši uzsvēra pēdējo vārdu. Iztēlojies šo ainu, pasmējās ari Prizmo.
- Man šodien atkal jādodas uz kursiem, viņš atsāka. Tie tagad būs gandrīz katru dienu. Ceru, ka jūs paši atradīsit, ar ko nodarboties.
