Dana un Medaljons полностью

-    Jā, jā, neuztraucies. Mēs noteikti atradīsim, ar ko nodarboties, Dana zīmīgi piebilda.

-     Ko jūs grasāties darīt? Prizmo aizdomīgi palū­kojās uz meiteni.

-    Neko tādu. Vienkārši… gan jau būs, ar ko nodar­boties. Kaut kur tepat paklaiņosim, viņa centās runāt nepiespiesti.

-    Nu, labi. Sargi sevi! to pateicis, Prizmo aizsoļoja uz virtuvi.

-    Bet tā ir patiesība! Nokss apliecināja, nostājies Danai blakus.

-    Kāda patiesība?

-    Tas, ka mēs pastaigāsimies apkārt. Tā arī būs. Bet Prizmo jau nepavaicāja, vai mēs klaiņosim tur, kur ne­drīkst, vai varbūt nepiemērotā laikā? Nē. Tāpēc sūdzē­ties par melošanu viņš noteikti nevarēs.

-     Labi. Paskaidrosi viņam to arī tad, kad mūs būs pieķēruši.

-    Neesi nu tik pesimistiska. Un vispār, ja mūs pie­ķers, tad vienīgā, kas spēs kaut ko paskaidrot, būsi tu. Jo no manis teiktā neviens cits neko daudz nesapratīs.

-    Tad nu gan nomierināji!

-    Es nemaz necentos to darīt.

-    Es zinu. Dana pasmaidīja un sabužināja Noksa spalvu. Viņa vienmēr bija sev velējusies suni, nu, vismaz kaķi, bet Nokss pārspēja visus sapņus. Fakts, ka viņa varētu ar savu mīluli sarunāties un viņš saprastu un at­bildētu, mājās, Augšzemē, bija absolūti neiedomājams!

-    Padosi man vēl kādu škinkīti?

/ ii

Dana paņēma šķiņķi no tuvākās bļodas un pameta Noksam, kurš to veikli noķēra un tūliņ pieprasīja:

-    Pamet vēl vienu!

Šoreiz Dana paņēma karoti ar bolru putru, un Noksa lielā mute mirklī bija ciet:

-    Fui!

-    Labāk padomāsim, ko vakarā iesākt! Dana ierosi­nāja. Viņu kņudināja tāda pati sajūta, kāda viņu pārņēma ik reizi, kad bija gaidāms kaut kas svarīgs un atbildīgs, kāds nopietns pārbaudījums. Nu, labi, šoreiz nekā atbildīga nebūs, varbūt pat ne svarīga, tikai ziņkāres apmierināšana. Dana gluži labi saprata, ka ziņas par skapi vai zvēru karu viņai nav nepieciešamas Sargātāju modināšanai un tāpēc nav būtiska iemesla iet pie Vecā un izjautāt viņu. Tāpēc viss, kas atliek, ir…

-     Galvenais, manuprāt, ir rīkoties ātri un klusi, tāds bija Noksa viedoklis.

Dienu viņi pavadīja, kaļot plānus, kā bez starpgadīju­miem nokļūt pie Grāmatas un atpakaļ. Noksa versija izklausījās pavisam vienkārša — aizskriet pa nakti pie Grāmatas un atrast to, ko vajag. Tad ātri skriet atpakaļ. Bet Dana, atšķirībā no Noksa, domāja arī par risku uzskriet virsū Vecajam, kurš vienmēr atrodas Templī.

-   Ko teiksim, ja viņš mūs pieķers? Dana gudroja, kad abi jau bija apsvēruši arī tādu ģeniālu ideju — izmantot uzmanības novēršanai ēdnīcu, ielaižot tur kādu zvēru.

-    Nu, viņš taču zina, ka tu esi staigājusi pa naktīm, varēsi to izmantot. Tā teikt, tu tur netīšām atteleportējies… Bet no manis to vien gaida, ka sākšu pa nak­tīm klaiņot apkārt. Droši vien atkal piesies kādas vistas pazušanu. Tam gan jēgas nav, es tās tagad varu dabūt arī pa dienu.

-    Ak tu nabadzinš! Bet ir viena cita lieta. Varbūt iet

t

pie Grāmatas nemaz nav aizliegts? Varbūt mēs kaut vai tagad varētu turp doties un nebūtu nekādu problēmu?

-    Tev tā tiešām šķiet? Nokss izsmējīgi pavaicāja.

-     Nē, Dana īsi atbildēja, jo kaut kur atmiņā uz­peldēja Prizmo teiktais, ka pat argekļu alās ir vietas, kur atrašanās ir ierobežota. Templis visdrīzāk bija viena no tām.

Tikmēr darba diena bija beigusies, argekļi devās pie miera, un visapkārt pamazām iestājās klusums.

-     Varbūt pagaidīt vēl kādu brītiņu? Dana bažīgi jautāja. Viņa nemierīgi trīņājās uz gultas malas, kamēr Nokss lūkojās pa durvju spraugu. Labākai dzirdamībai spurainās ausis bija saceltas stāvus gaisā.

-     Šobrīd neviens nestaigā. Būtu žēl palaist garām tādu iespēju. Labāk sākam kustēties.

-    Labi, tev jau ir lielāka pieredze.

Abi klusi izlavījās no istabas un, cik ātri spēdami, devās uz Lielo gaiteni. Nonākuši Templī, abi ložņas nopriecājās, jo Vecais savā akmens tronī nesēdēja. Biedīgajām statujām Dana ar Noksu vairs nepievērsa uzmanību, tagad galvenais bija atrast vajadzīgās ziņas. Meitene ķērās pie Grāmatas šķirstīšanas.

-    Kaut kas ir? Nokss vaicāja, lūkodamies apkārt un uzmanīgi klausīdamies, lai kāds viņus nepieķertu.

-    Pagaidām neko interesantu neredzu.

Lapas sekoja cita citai, bet nekur ne ar vārdiņu ne­bija pieminētas zvēru un pūķu kaujas, nedz arī kaut kas par skapi.

-    Pag, pag! Kas tad tas? Dana pašķīra dažas lapas atpakaļ, priecīga, ka atradusi vismaz kaut ko noderīgu.

-    Kas tur ir? Nokss gribēja zināt un pacēlās pakaļ­kājās, lai paraudzītos, ko Dana uzrakuši.

-    Tas ir tas gredzens, kam es uzkritu alā, kad mums sekoja tasi. Kairbs kaut ko runāja par Merlinu. Uz gredzena ir "M" burts. Šis izskatās nedaudz citāds, bet varbūt zīmējums nav sanācis…

-    Labi, labi, un kas tur ir teikts?

Dana, mēģinādama saprast ķeburaino rokrakstu, sāka lasīt: