Mēs gājām pa labirintam līdzīgām pagraba ejām, Kitija pa priekšu, tad Hairnēka, Netenjels un es, it kā dejotu dīvainu kongu. Šķita, ka meitene lieliski pārzina ceļu, jo laiku pa laikam ieslēdza elektrību un pieliecās pie arkām, kur mēs pārējie atdauzījām galvas, un nekad neatskatījās. Tas bija dīvains gājiens, un es jau sāku prātot, vai tam piemērotāks nebūtu mīnotaura tēls.
Atskatoties es redzēju gaismu, kas plūda no Izlūklodes, kura mums sekoja. Mūs joprojām novēroja.
Kad meitene beidzot apstājās, mēs bijām nonākuši nelielā sānu istabiņā. Viņa ieslēdza gaismu. Istaba bija gandrīz tukša, tālākajā stūrī atradās vienīgi dēļu kaudze. No griestiem pilēja ūdens un notecēja pa grīdu. Netenjels sarauca degunu. Nu? Es neko neredzu!
Meitene piegāja pie dēļu kaudzes un uzkāpa uz viena no dēļiem. Viņai priekšā atvērās ķieģeļu siena, pašķīrās ēnas.
- Paliec, kur esi! Tu neiesi iekšā! Mans saimnieks pirmo reizi pameta Hairnēku un nostājās starp Kitiju un slepenajām durvīm. Bartimaj, dodies iekšā un ziņo, ko tu tur atrodi. Ja tur ir zizlis, atnes man to.
Daudz nedrošāk, nekā esmu radis, es piegāju pie slepenajām durvīm un pacēlu aizsargvairogu, ja nu gadījumā mani sagaidītu lamatas. Pēkšņi sajutu trīcēšanu visos septiņos plānos, it kā es tuvotos kaut kam ļoti varenam. Pabāzu galvu pa durvīm un palūkojos apkārt.
Tas nebija nekas vairāk kā viena milzīga noliktava, piebāzta ar lētiem maģiskiem nieciņiem, ko meitene un viņas draugi bija nozaguši burvjiem. Tur bija parastās stikla lodes un metāla kastītes, kas nav nekas pārāk bīstams. [84] [1] Tāpat kā konservi nekad nav tikpat labi kā svaigi augļi, arī Elementu lodes, sprādzienu kociņi un jebkādas lodes vai kastītes, kurās iesprostoti gari, nekad nebūs tik efektīgi kā burvestība, ko raida tikko izsaukts gars. Burvji tomēr tos diezgan bieži lieto, jo tas ir daudz vienkāršāk nekā veikt visu Izsaukšanas procesu.
Izņēmums bija tikai viens priekšmets, kas bija nevērīgi nomests tālākajā stūrī, mēģinot izcīnīt vietu starp sprāgstošiem pīķiem.
Kad es redzēju zizli pār degošajiem Prāgas jumtiem, tas trīcēja ar vētras spēku. No tā pacēlās zibeņi, un tā ēna aizstiepās līdz mākoņiem. Visa pilsēta bija pakļauta tā dusmām. Bet tagad zizlis bija kluss un putekļains, un zirneklis vija tīklu no tā roktura līdz sienai.
Tomēr tajā joprojām bija apslēpta liela enerģija. Tā aura pulsēja, piepildot istabu augstākajos plānos ar gaismu. Ar šādu priekšmetu nevar jokot, tāpēc es to pacēlu divos pirkstos un ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu izvilcis no ābola tārpu, iznesu zizli no noliktavas, un pasniedzu saimniekam.
Nevar pat izstāstīt, cik viņš kļuva laimīgs un atvieglots. Zēns paņēma zizli man no rokām un skatījās uz to apbrīnas pilnām acīm, aurai izgaismojot viņa seju.
Mandrāka kungs, ierunājās meitene. Viņa stāvēja blakus Hairnēkam, aplikusi vienu roku viņam ap pleciem. Foliots bija pārcēlies uz otru plecu un neuzticīgi blenza meitenē. Iespējams, tas sajuta, ka šī būtne ir izturīga pret viņa maģiju. Mandrāka kungs, es izpildīju savu norunas pusi. Tagad jums jālaiž mūs brīvībā.
-Jā, jā. Mans saimnieks pat nepacēla skatienu no zižļa. Protams. Es tūlīt pat visu nokārtošu. Jūs pavadīs. Bet vispirms tiksim ārā no šejienes.
Kad mēs iznācām no pagrabiem, rīta gaisma jau bija pacēlusies virs pilsētas un apspīdēja bruģēto ielu un limuzīnu ielas pretējā pusē. Šoferis kā sastindzis sēdēja savā krēslā, skatoties tieši uz priekšu. Likās, ka viņš kopš mūsu aiziešanas nav pakustējies. Meitene mēģināja vēlreiz. Viņa bija ļoti nogurusi, un viņas balss neskanēja cerīgi. Jums nav mūs jāpavada, Mandrāka kungs. Mēs paši atradīsim ceļu.
Mans saimnieks tikko bija iznācis no pagraba, turēdams rokā zizli. Sākumā likās, ka zēns Kitiju nemaz nedzird, viņa prāts bija pievērsts kaut kam citam. Netenjels samirkšķināja acis, apstājās un pievērsās meitenei, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
- Jūs devāt solījumu, meitene atkārtoja.
- Solījumu… jaunais burvis saviebās.
- Jūs solījāt, ka atļausiet mums iet. Es ievēroju, ka meitene lēnām pārnes svaru uz vienu kāju, it kā sagatavojoties straujai kustībai. Prātoju, ko gan viņa grib darīt.
- Ak jā. Agrāk, pirms gada vai diviem, Netenjels būtu bijis pietiekami godīgs, lai nepārkāptu savu solījumu, par spīti tam, ka solījums dots ienaidniekam. Iespējams, ka pat tagad viņam riebās to darīt. Viņš brīdi vilcinājās, it kā šaubītos, kā rīkoties. Tad es redzēju viņu palūkojamies uz sarkanajām Izlūklodēm, kas bija parādījušās no pazemes un atkal šūpojās mums virs galvas. Zēna acis satumsa. Viņu novēroja, un tas izteica daudz ko.
