- …turklāt tev jātiek galā arī ar mani, zēns turpinaja. Otrreiz es tevi nenovērtēšu par zemu. Patiesībā, viņš it kā starp citu piebilda, mani ļoti interesē tavas aizsardzības noslēpums. Ļoti interesanti. No kura laika tev tāda piemīt? Vai kāds tev to piešķīra? Meitene neatbildēja. Ja tu man pastāstītu par šo aizsardzību, ja tu atklātu ko vairāk par laiku, kad darbojies Pretošanās kustībā, es varētu tavā labā darīt vēl vairāk, Netenjels sacīja. Viņš panāca uz priekšu un uzlika meitenei roku uz pleca. Viņa nodrebinājās, bet neatgrūda roku. Es varu tev piedāvāt bagātību un tādu sabiedrisko stāvokli, kāds tev nav rādījies pat vispārdrošākajos sapņos. Tādi cilvēki no vienkāršo ļaužu vidus kam piemīt gudrība, drosme un vēlme sadarboties var dabūt darbu arī valdībā, turklāt ietekmīgu. Tas nav nekāds noslēpums. Tu diendienā strādātu kopā ar valsts vadītājiem, tu uzzinātu tādus noslēpumus, kas liek galvai griezties. Es varu ļaut tev pacelt neziņas plīvuru un ieskatīties brīnumainajā pagātnē, tajās dienās, kad burvju imperatori valdīja visā pasaulē. Arī tu vari kļūt par mūsu dižā stāsta daļu. Kad uzvarēsim karā, mēs atjaunosim koloniju Amerikā, un tur būs vajadzīgi gudri cilvēki, kas vadītu šo zemi pēc mūsu gribas. Stāsta, ka tur ir milzīgas, neapgūtas zemes, kur klīst mežonīgi zvēri un mežoņi. Iedomājies sevi kā impērijas valdības pārstāvi…
Meitene beidzot pakāpās sānis un nokratīja Netenjela roku. Paldies, bet tas nav priekš manis.
Zēns saviebās. Žēl gan. Un kā ar manu pirmo piedāvājumu? Piekriti?
- Es gribu parunāt ar Džeikobu.
- Lūk, kur viņš ir. Burvis it kā nejauši pakāpās sānis. Arī es atkāpos. Meitene pienāca tuvāk pie drauga.
- Vai ar tevi tiešām viss kārtībā? viņa vaicāja. Tu esi tik kluss.
Foliots atlaida tvērienu, bet viņa nagi joprojām pieskārās zēna sejai. Hairnēka pamāja. Ar mani viss kārtībā.
- Tad es pieņemšu Mandrāka piedāvājumu. Vai tev ir kas sakāms?
Džeikobs izmocīja smaidu. Nē. Nē, Ketlīn. Tu vari viņam ticēt.
Meitene brīdi vilcinājās, tad pamāja un pagriezās. Labi. Tātad, Mandrāka kungs, tu droši vien nevēlies kavēties. Kur ir automašīna? Es aizvedīšu tevi pie zižļa.
Brauciena laikā Netenjels bija pretrunīgu emociju pārņemts. Viņa prātā jaucās sajūsma, dusmas un bailes. Mans saimnieks nespēja mierīgi nosēdēt savā krēslā, tāpēc nepārtraukti grozījās un lūkojās ārā pa aizmugurējo logu pilsētas gaismās. Viņš brīžam izturējās pret meiteni pieklājīgi, brīžam ar nicinājumu, uzdodams dedzīgus jautājumus un izsacīdams draudus. Mēs, pārējie, uzvedāmies ļoti klusi. Hairnēka un meitene mierīgi sēdēja un lūkojās uz priekšu (zēnam ap seju joprojām bija aptinies foliots), un šoferis izskatījās pēc izbāzeņa. [83] [1] Nudien, koka bluķim ar cepuri bija lielākas izredzes izskatīties pēc individualitātes nekā šim autobraucējam.
Man vietas
trūkuma dēļ vajadzēja pieņemt sivēna izskatu, un, iespraucies starp meitenes zābaku un sīkumu nodalījumu, tomēr nezaudēju neko no savas pašcieņas.
Mēs mierīgi braucām pa tumšo Londonu. Ceļi bija tukši. Virs māju jumtiem sāka mirkšķināt zvaigznes tuvojās rītausma. Mašīnas motors dūca. Netenjels nespēja saskatīt, ka virs automašīnas lidoja četras sarkanas Izlūklodes.
Pretēji manam saimniekam meitene šķita ļoti pārliecināta par sevi. Man likās: viņa jau zina, ka Netenjels viņu nodos ņebija jābūt tik gudram kā džins, lai to saprastu -, bet tas šķietami viņu neuztrauca. Sivēns nožēlas pilns pašūpoja galvu. Es šobrīd vairāk nekā citreiz apbrīnoju Kitijas lēmumu un cieņu, ar kuru viņa to īstenoja. Bet, lai tā rīkotos, nepieciešama brīva griba, kādas man šajā pasaulē nebija.
Sekojot meitenes norādījumiem, mēs devāmies uz dienvidiem cauri pilsētas centram, pāri upei un tieši uz vieglās rūpniecības rajonu, kur visapkārt pacēlās neglītas daudzstāvu ēkas. Vairāki sarāvušies gājēji jau bija ielās, dodoties uz rīta maiņu. Garām palidoja divi nogarlaikojušies ifrīti un viens apaļīgs velnēns ziņnesis, grīļodamies zem smagas vēstules. Beidzot mēs nogriezāmies šaurā, bruģētā ieliņā, kur slējās pamesti zirgu staļļi.
- Šeit. Meitene sacīja un pabungoja pa stiklu, kas nošķīra šoferi no pasažieriem. Kokpauris šoferis apturēja automašīnu un gaidīja tālākus rīkojumus. Mēs pārējie izkāpām ārā, stīvi un nosaluši, lūkodamies apkārt pirmajā rīta gaismā. Sivēns izstaipījās un atkal kļuva par Ptolemaju. Es palūkojos apkārt un pamanīju tālumā Izlūklodes.
Abās pusēs rēgojās balti krāsoti staļļi, pamesti un nekopti. Meitene, nesacīdama ne vārda, devās pie pagraba durvīm. Stumjot Hairnēku sev pa priekšu, Netenjels viņai sekoja. Es noslēdzu gājienu.
Saimnieks palūkojās uz mani pār plecu. Ja viņa mēģinās ko izstrādāt, nogalini viņu.
- Izsakies precīzāk, es atcirtu. Ko izstrādāt?
Zēns nikni palūkojās man sejā. Jebko, kas lauž mūsu vienošanos, var nodarīt man ļaunumu vai palīdzēt viņai izbēgt. Skaidrs?
- Skaidrs.
Meitene tumsā ķimerējās ap durvīm, līdz no slēptuves izvilka atslēgu. Pēc brīža durvis atvērās. Nesakot ne vārda, viņa iegāja iekšā, un mēs čāpojām pakaļ.
