viņu atvedīšu atpakaļ, un tad varēsiet abus nopratināt. Smaids noplaka, kad Džeikobs pamatīgi iespēra jaunajam burvim pa apakšstilbu.
- Zēns ir izslavēts melis, Divāla kungs bija atguvis pašsavaldīšanos. Dieva dēļ, Rupert, jūs taču neuzķersieties…
- Esmu pieņēmis lēmumu, premjerministrs sacīja, noliekdamies uz priekšu un sakrustodams pirkstus. Mandrāks pagātnē ir pierādījis sevi kā vērtīgu un uzticamu valdības locekli, tāpēc mums viņam jāparāda uzticība. Mums jātic tam, ko Mandrāks saka. Lai viņš dabū zizli. Ja viņam neizdosies, būs skaidrs, ka Henrija versija ir patiesa, un tad es nosūtīšu zēnu uz Taueru tālākai nopratināšanai. Vai visi ir apmierināti ar šādu kompromisu? Viņš smaidot noraudzījās uz nikno Divālu un pārbiedēto Netenjelu. Labi. Mandrāk, jūs drīkstat doties prom. Vai kāds pieminēja vakariņas? Mēs varētu sākt ar Bizantijas vīnu.
Istabai pāršalca vējš, un ieradās neredzami vergi, kas nesa kristāla glāzes un pudeles ar aprikožu krāsas vīnu. Džeina Ferēra pieliecās, un viņai pāri galvai aizlīgoja paplāte ar desiņām. Bet, ser, mēs taču nevaram palaist Mandrāku vienu!
- Jā, mums jāsūta kopā ar viņu policijas vienība, Divāls uzsvēra, pagrūžot savu glāzi malā. Mēs nedrīkstam viņam uzticēties.
Netenjels jau bija pusceļā līdz durvīm. Viņš steidzās atpakaļ. Bet, ser, šī ir ļoti delikāta situācija. Pulks vilku visu sabojātu.
Devro kungs pašlaik nogaršoja vīnu. Lieliski… Marmaras esence… Labi, tad pieņemsim vēl vienu kompromisu. Mandrākam sekos pāris Izlūkložu, lai mēs varētu novērot, kurp viņš dodas. Un vai tagad kāds man nepasniegtu to gardo kuskusu?
Netenjels piesaistīja Džeikobu Hairnēku ar neredzamu saiti un, stumdams gūstekni pa priekšu, devās ārā no zāles. Jaunais burvis nejutās atvieglots. Viņš uz brīdi bija nomierinājis Divālu, bet, ja neizdosies atgūt zizli, viss būs vējā. Bartimaja saimnieks zināja, ka šoreiz viņu bija glābusi tikai premjerministra labvēlība un ka visi pārējie ministri vēl viņam sliktu. Netenjela karjera un pat dzīvība karājās mata galā.
Priekšnamā viņu pēkšņi panāca Vaitvelas jaunkundze. Netenjels nikni palūkojās uz meistari, bet nerunāja. Viņa vērās zēnā asām ērgļa acīm.
- Tu vari pārliecināt premjerministru vai pat atgūt zizli, kārnā dāma nikni čukstēja, bet tas nemaina faktu, ka tu rīkojies man aiz muguras, un to es tev nekad nepiedošu. Mūsu sadarbība ir beigusies, un es tev nevēlu veiksmi. Manis pēc tu varētu sapūt Divāla Tauera kambaros.
Sieviete steidzās projām, drēbēm plīvojot ap viņu kā sakaltušām lapām. Netenjels kādu brīdi lūkojās viņai pakaļ, tad, pamanījis Hairnēkas acīs uzjautrinājumu, sakopoja spēkus un pamāja vienam no limuzīniem.
Tiklīdz automašīna pagriezās uz ziemeļiem, virs izejas parādījās Izlūklodes. Tās klusi metās izsekot aizbraucošo spēkratu.
Es visu sapratu jau mirklī, kad viņi kāpa augšup. Es to izlasīju Hairnēkas nedabiskajā smaidā, tajā, cik negribīgi viņš kāpa pa kāpnēm. Tas bija redzams mana saimnieka aukstajā, dzelžainajā skatienā un tajā, cik tuvu viņš gāja savam gūsteknim. Ak jā, Neteljels centās izskatīties mierīgs, mēģinādams iemidzināt meitenes modrību. Sauciet to par intuīciju, bet es neteiktu, ka viss ir tik rožaini, kā jaunais burvis mēģināja demonstrēt ar savu ārējo mieru un pašpārliecinātību. Protams, arī foliots, kas sēdēja Hairnēkam uz pleca, sažņaudzis zēna kaklu ar garajām kājām, norādīja uz to, ka viss nav, kā nākas. Foliota aste bija piesaistījusi Džeikoba rokas pie sāniem, tā ka viņš nespēja nedz pakustēties, nedz iekliegties vai parunāt. Zēna vaigos bija ieurbušies gari nagi, paplēšot viņa lūpas smaidā. Turklāt foliots kaut ko čukstēja viņam ausī, un tas, visticamāk, nebija nekas patīkams. [78] [1] Zemākie gari parasti ir aprobežoti un atriebīgi un izmanto jebkuru izdevību, lai pazemotu cilvēkus ar riebīgām mocībām. Un citiem ir nebeidzams krājums anekdošu, kas dažkārt ir vēl mokošāk.
Bet meitene neko no tā visa neredzēja. Viņa priecīgi izsaucās, pamanot Hairnēku kāpņu augšgalā, un paspēra soli viņam pretī. Mans saimnieks stingri sacīja: Lūdzu, palieciet uz vietas, Džonsas jaunkundz!
Meitene sastinga, bet nenolaida acis no drauga. Sveiks, Džeikob! viņa teica.
Foliots nedaudz atlaida tvērienu, ļaujot gūsteknim izdvest: Sveika, Kitij!
- Vai esi ievainots?
Klusums. Foliots paraustīja Hairnēku aiz vaiga. Nē.
Meitene vārgi pasmaidīja. Es nācu tevi izglābt.
Šoreiz zēns tikai stīvi pamāja. Foliots atkal bija satvēris viņu aiz rīkles. Džeikobs smaidīja, bet es varēju saskatīt, kā acīs mirdz brīdinājums.
- Neraizējies, Džeikob, Kitija pārliecinoši teica. Mēs tiksim projām.
Tas bija ļoti aizkustinoši un sāpīgi, un es redzēju, ka meitenei patiešām rūp šis zēns [79] [1] Lai gan es nesapratu, kāpēc. Man viņš šķita pārāk pielaizīts.
, kā jau mans saimnieks bija paredzējis. Es redzēju, kā Netenjels ar prieku vēro šo tikšanos, plānojot nākamo gājienu.
- Džonsas jaunkundz, es nevēlu jums ļaunu, viņš sacīja, protams, melodams kā suns. Foliots Hairnēkam uz pleca pārgrieza acis un nedzirdami iesmējās.
