Pat ja es būtu gribējis brīdināt meiteni par foliotu, es to nevarēju izdarīt sava saimnieka acu priekšā. [80] [1] Nejau, ka es būtu to darījis. Cilvēku likstas uz mani neattiecas. Ja man tiktu dota iespēja palīdzēt meitenei vai pazust, es būtu izgaisis, skaļi smejoties un iepūšot viņai acis sēru. Lai arī meitene bija burvīga, džinam neatmaksājas pārāk sadraudzēties ar cilvēku. Klausiet mani, es zinu, ko runāju.
Turklāt tā nebija vienīgā problēma. Es tikko biju pamanījis pie griestiem divas sarkanas Novērošanas lodes. Burvji sekoja līdzi katram mūsu solim. Nebija vērts uzprasīties uz nepatikšanām. Tāpēc es mierīgi stāvēju malā un gaidīju pavēles.
- Esmu ieradies ar vislabākajiem nolūkiem, Netenjels sacīja, pastiepis rokas miera žestā plaukstas uz augšu pavērsis. [81] [1] Tas ir, to plaukstu daļu, ko neaizsedza krekla platās mežģīņu piedurknes.
- Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mēs esam vieni.
Vēl vieni meli. Izlūklodes, it kā nokaunējušās, paslēpās aiz sijas. Foliots saverkšķīja ģīmi. Hairnēka izmisīgi vērās meitenē, bet viņa neko nepamanīja. Un kur ir vilki? Kitija vaicāja.
- Tālu prom, meklē tevi vismaz, cik man zināms, jaunais burvis ar smaidu teica. Domāju, ka tev vajadzētu man ticēt. Ja nebūtu manis, tu jau sen būtu kaulu čupiņa tumšā ielā.
- Pēdējo reizi, kad tikāmies, tu nebiji tik pieklājīgs.
- Tiesa. Netenjels galanti palocījās, matiem un piedurknēm noplīvojot, kaut gan izskatījās, ka viņš ir drīzāk paklupis. Atvainojos, ka toreiz biju tik nesavaldīgs.
- Tu joprojām vēlies mani arestēt? Acīmredzot tieši tāpēc tu atsauci mani šurp, nolaupot Džeikobu.
- Jā, es domāju, ka ar Džeikoba palīdzību izvilināšu tevi no slēptuves. Bet es negrasos tevi arestēt. Patiesībā viss tagad atkarīgs no tevis. Varbūt mēs vēl varam vienoties.
- Turpini.
- Bet iesākumā vai tev nav nepieciešama pirmā palīdzība? Redzu, ka tu esi ievainota un, visticamāk, arī nogurusi. Varu aizsūtīt savu vergu, te viņš norādīja uz mani, pēc visa, ko vēlies. Vari dabūt ēdienu, vīnu, medikamentus. Tev tikai jāpasaka.
Meitene pašūpoja galvu. Man tava maģija nav vajadzīga.
- Tomēr kaut kas taču tev noderētu? Pārsēji vai zāles? Varbūt viskijs? Bartimajs to visu var sadabūt, tikai pamirkšķinot aci. [82] [1] Vēl viens pārspīlējums, kas iespējams tikai tad, ja jums ir ļoti dzīvelīga acs, kas uz laiku spēj atrauties no galvas. Saņēmis pavēli, es spēju pazust, parādīties atkal citā vietā, paņemt prasīto un atgriezties, tomēr tas paņemtu pāris sekunžu vai pat vairāk, ja šos priekšmetus būtu grūti atrast. Es nevaru pagrābt priekšmetus no zila gaisa. Tas būtu vienkārši smieklīgi.
- Nē. Meiteni nekas nespēja aizkustināt. Kāds ir tavs piedāvājums? Droši vien tu vēlies atgūt zizli.
Netenjels uz mirkli apstulba. Iespējams, ka viņu samulsināja tiešums burvji parasti runā caur puķēm un aplinkus. Zēns beidzot pamāja. Vai tas ir pie tevis? Viņš bija sasprindzis kā stīga. -Jā.
- Vai to var atri dabūt?
-Var.
Netenjels atvieglots nopūtās. Labi. Tad mans priekšlikums ir šāds. Mūs lejā gaida automašīna. Aizved mani uz turieni, kur atrodas zizlis, un atstāj to manā rīcībā. Tiklīdz zizlis būs pie manis, jūs ar Hairnēku varēsiet iet. Amnestija ilgs vienu dienu. Visdrīzāk jūs pametīsiet valsti un jums būs vajadzīgs laiks, lai to izdarītu. Apdomā labi! Tas ir ļoti labs priekšlikums tādai nodevējai kā tu. Citi valdības locekļi nebūtu tik laipni.
Meitene neizskatījās pārliecināta. Kā lai zinu, ka tu turēsi vārdu?
Netenjels pasmaidīja un notrauca no piedurknes neredzamu putekli. Tev vienkārši man jāuzticas.
- Diez vai.
- Kas cits tev atliek, Džonsas jaunkundz? Tu jau esi iedzīta stūrī. Tev blakus stāv nikns dēmons…
Viņa izbrīnā palūkojās visapkārt. Es noklepojos. Viņš runā par mani.
