Vasaras otrajā mēnesī visa skola atkal sapulcējās Lielajā namā, lai svinētu Mēness nakti un Ilgo deju, kas tajā gadā sakrita vienlaikus un tika atzīmētas kā vieni svētki divu nakšu garumā; tā mēdz būt tikai reizi piecdesmit divos gados. Visu pirmo nakti — gada īsāko pilnmēness nakti — laukos skanēja flautas, Tvilas šaurās ieliņas pildīja lāpu gaisma un bungu rīboņa, un dziesmas pacēlās pāri Roukas līča mēnesspožajiem ūdeņiem. Kad nākamajā rītā uzlēca saule, Roukas Dziesminieki sāka dziedāt garo "Erreta-Akbes varoņdarbu", kas stāsta par to, kā tika būvēti Hav-noras baltie torņi un kā Errets-Akbe devās ceļojumos no Senās Ea salas cauri visam Arhipelāgam un robežsalām, līdz beidzot vistālākajās Rietumu robežsalās Atklātās jūras malā sastapa pūķi Ormu, un viņa kauli sadragātajās bruņās guļ starp pūķa kauliem vientuļajā Selidoras krastā, bet viņa zobens stāv uznests Havnoras augstākā torņa virsotnē un joprojām sarkani kvēlo saulrietā pār Iekšjūras ūdeņiem. Kad dziesma bija galā, sākās Ilgā deja. Pilsētnieki un maģistri, audzēkņi un zemnieki, vīrieši un sievietes dejoja pa siltajām smiltīm, cauri siltajam mijkrēslim, lejup pa visiem Roukas ceļiem līdz pat piekrastei, un viņus pavadīja bungu dimdoņa un stabuļu un flautu vienmuļās melodijas. Dejodami viņi iegāja tieši jūrā, un deja turpinājās visu otro nakti pēc pilnmēness iestāšanās; viļņu šļaksti pārspēja mūzikas skaņas. Kad austrumu pamale sāka bālēt, viņi devās pa piekrastes ceļiem atpakaļ; bungu rīboņa bija apklususi, un dejotājus pavadīja tikai klusas, augstas flautas skaņas. Tā šī nakts tika pavadīta visās Arhipelāga salās: viena un tā pati deja un mūzika vienoja visas zemes, ko šķīra jūra.
Kad Ugā deja bija beigusies, vairums ļaužu nākamo dienu pavadīja miegā, bet vakarā atkal sapulcējās uz kopīgu maltīti. Pulciņš jaunu puišu, kuru vidū bija gan zintnieki, gan mācekļi, vakariņas no ēdamzāles iznesa Lielā nama pagalmā, lai turpinātu svinības šaurākā lokā; tie bija Vīķis, Kristāls un Geds, seši vai septiņi viņu biedri un vēl daži jauni puiši, kas uz neilgu laiku atlaisti šurp no Vientuļā torņa, jo šajos svētkos pat Kurremkarmerruks bija atstājis savu mītni. Visi ēda, smējās un tīrās izpriecas pēc kavēja laiku ar dažādiem trikiem, kas izraisītu sajūsmu ikviena karaļa galmā. Kāds puisis bija apgaismojis pagalmu ar simt burvju gaismiņām daždažādās dārgakmeņu krāsās, un tās šūpodamās lēni peldēja gaisā starp viņu galvām un īstajām zvaigznēm; divi citi zēni spēlēja ķegļus ar zaļu liesmu bumbiņām un vālēm, kas palēcās un izgaisa, bumbiņai tuvojoties; bet Vīķis visu laiku sakrustotām kājām sēdēja gaisā virs zemes, tiesādams ceptu cāli. Viens no jaunākajiem zēniem mēģināja novilkt viņu atpakaļ uz zemes, bet Vīķis tikai, rāmi smaidīdams, uzpeldēja drusku augstāk, kur viņu nevarēja aizsniegt. Laiku pa laikam viņš aizmeta prom kādu cāļa kaulu, kas pārvērtās par pūci un ūjinot sāka lidināties starp burvju zvaigznēm. Geds raidīja uz pūcēm bultas no maizes druskām, un putni krita lejā, kur, saskardamies ar zemi, atkal pārvērtās par kauliem un maizes druskām, — ilūzija bija galā. Arī Geds mēģināja piebiedroties gaisā sēdošajam Vīķim, bet, tā kā nezināja šīs burvības pamatatslēgu, bija spiests visu laiku vēcināt rokas, lai noturētos gaisā, un pārējie uzjautrināti smējās par viņa vēzēšanos, kāpumiem un kritumiem. Tīrās izpriecas labad Geds kādu laiku to turpināja, pats smiedamies citiem līdzi, jo pēc šīm divām garajām dejās, mēnessgaismā, mūzikā un maģijā aizvadītajām naktīm viņu bija pārņēmis pārgalvīgs neprāts, kad iespējams liekas viss, kas vien gadītos ceļā.
Beidzot viņš viegli nolaidās zemē un nostājās uz kājām tieši blakus Kristālam, un Kristāls, kurš nekad nemēdza smieties skaļi, pakāpās sānis, teikdams: - Zvirbuļvanags, kurš neprot lidot...
- Bet vai kristāls prot mirdzēt? - Geds smīnēdams atcirta. - Ai, Kristāldzidrais no burvju vidus, ai, Havnoras Spožums, apmirdzi mūs ar savu gaismu!
Puisis, kurš bija radījis burvju gaismas, atsauca vienu no tām lejā, un tā dzirkstīdama saka riņķot ap Kristāla galvu. Kristāls sarauca pieri, vairs neizskatīdamies gluži tik rāms un savaldīgs kā citkārt, un ar vienu rqkas vēzienu aizraidīja un apdzēsa burvju spīdekli. - Man apnikuši šie puikas, troksnis un blēņošanās, - viņš noteica.
- Tu sāc novecot, zēn! - Vīķis no augšas viņam uzsauca.
- Ja tev vajag drūmu klusumu, Tornī to vienmēr var atrast! - piebilda viens no jaunākajiem puišiem.
- Ko tad tu īsti gribi, Kristāl? - jautāja Geds.
- Es gribu atrasties starp sev līdzīgiem, - Kristāls atbildēja. - Ejam, Vīķi! Lai mācekļi spēlējas paši savā nodabā.
Geds pagriezās pret Kristālu. - Kas zintniekiem ir tāds, kā nav mācekļiem? - viņš noprasīja. Geda balss skanēja rāmi, bet visi zēni piepeši apklusa un palika nekustīgi stāvam, jo gan viņa, gan Kristāla tonī pašlaik nepārprotami iezibējās abu savstarpējais naids - kā salts un spožs ierocis, kas pēkšņi izrauts no maksts.
- Spēks, - Kristāls atbildēja.
- Mans spēks nav mazāks par tavējo.
- Vai tu mani izaicini?
- Es tevi izaicinu.
